Zemes, kuru robežas nesāp: Recenzija par festivāla «Survival Kit» izstādi

Šobrīd noris “Survival Kit” laikmetīgās mākslas desmitais festivāls “Ārpuszemes” (Outlands), kuru organizē Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs. Bijušajā Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes ēkā, Zeļļu ielā 25, divos stāvos skatāms bagātīgs starptautiskas mākslinieku grupas piedāvājums, paplašinājums pagājušā gada pavasarī Rīgas cirka ēkā notikušajai festivāla prelūdijai.

Ārpuszeme ir ietilpīga metafora. Par tādu var uztvert perifēriju iepretim centram, piemēram, Pārdaugavu vai Grīziņkalnu, izstādes kuratoru Solvitas Kreses un Ingas Lāces mājvietas, no kurām viņas izstādes tapšanas laikā vēstuļu formā savstarpēji sarakstās un saraksti pasniedz izstādes kataloga ievadu vietā. Ārpuszeme tāda mēdz būt, jo nepazīstama un vien stereotipos priekšstatīta, piemēram, kāda Āfrikas valsts vai medijos bieži piesauktā, bet pārējai pasaulei noslēgtā Ziemeļkoreja. Personiskā pieredze, kamēr nepieejama, aizmirsta vai traumas paslēpta, ir mentāla zeme ārpus.

Festivālā būtiskākais tomēr ir nosaukuma pozitīvais un jaunas izpratnes veidojošais spēks. Ārpuszeme ļauj vismaz uz brīdi neteikt “perifērija”, “province”, “metropole”, “mazpilsēta”, “lielvalsts”, “pundurvalsts”, “izcilība”, “otršķirība”, “krievs” kā pretējais “latvietim” utt. Metafora sevī aptver gan ģeogrāfiskus, gan arī etniskus, šķiriskus, rases un dzimuma pretnostatījumus, dažādas zemes, kuras uzrodas, kad savelkam robežas.

Festivāla veidotāju formulētā tēma ir aktuāla un polifoni uzskaņota, tāpēc nekļūst klišejiska.

Ir darbi par bēgļiem un imigrantiem, jau minēto Ziemeļkoreju un tās politiskajām attiecībām ar valstīm Āfrikā, par nenormālu naudu tajās slienot monumentus izbijušu draudzīgo totalitāro režīmu piemiņai. Ir darbs par “krieviem”, vārds, kas vēl joprojām Latvijā mēdz uzrādīt ārpuszemiskumu, īpaši, kad izteikts indīgi.

Latviju vēl arvien nereti apdraud nevis Krievija, bet krievi. Andreja Strokina un Denisa Hanova kopdarbs skar vienotas multietniskas pieredzes tēmu videodarbā, kurā savietoti Strokina un viņa tēva filmētas Rīgas ielas ar 25 gadu atstarpi un Hanova veidots stāstījums. Par spīti trūkumiem Latvijas sabiedrības saliedētībā, kuri mākslas darbā tiek apdomāti, tas vienlaikus pārsteidz kā liecība Latvijas straujajai attīstībai.

Tā ir pavisam cita Rīga, kas redzama Strokina tēva ierakstā ar jauneklīgiem komentāriem par tikko atvērtu importa veikalu vai pareizticīgo katedrālei uzstādīto krustu.

Ir darbi par mentālām telpām un zemēm. Izolde Cēsiniece ar 3D brillēm piedāvā slaidos skatīt dažādu pusaudžu gara pasaules karšu zīmējumus, kurus darinājuši Rīgas Kultūru vidusskolas audzēkņi. “Puiku sala”, “Mana gastronomiskā sala”, “Mīlestības sala”, “Ieplakas kopienas karte”, “Aizmirsto sala” ir tikai dažas no skatāmajām kartēm, gluži līdzīgas tām, kādas bērnībā zīmēju laukos, mitoloģizējot tuvāko apkaimi.

Tās patiešām ir ārpuszemes, dažām atbilst īstas ģeogrāfiskas vietas, tikai pieaugušo valoda ir diezgan neveikla to aprakstam (piemēram, tik naivi ir runāt par bērnu fantāzijām, kurās starp iztēloto un īsteno robeža izplūdusi, vai gvelzt līdzīgas blēņas).

Apstulbinošs pieaugušo mentālas zemes piemērs izstādē ir sadarbības tandēma Skujas Braden porcelāna veidolos iedarinātie spoguļi, Budas/Artemīdas figūra, milzonīga skeletgalvas biste un monumentāla sienas instalācija ar krustos sistiem vīriešu daiktiem un, nezin kāpēc, salīdzinoši nepiesaistītākiem vagīnu atveidiem.

Darba tēmā ārpus zemes ir budisms, kas nu jau tiekot praktizēts visā pasaulē. Mākslas darba tehniskais izpildījums ir virtuozs un pat visbaisākos tā elementus var ilgstoši skatīt un veikumu apbrīnot. Pietrūkst vienīgi nopietnības, tādas, ar kādu savas kartes ir zīmējuši Cēsinieces skolēni.

Festivāla izstādē ir ko darīt stundām, tādēļ ar vienu apmeklējuma reizi nepietiek.

Darbi prasa pacietību un iztēlē atklājas pamazām, jo nav veidoti estētiskam sajūtu baudījumam, drīzāk to poētiskā izpausme visupirms top domā un iztēlē, apskatot dažbrīd no pirmā acu uzmetiena mākslinieku izvietotos niekus un lasot darbus pavadošos tekstus.

Piemēram, Teherānā dzimušās mākslinieces Bitas Razavi “Baltijas remonta muzejā” būtisks ir sākotnējas cittautietes skatījums uz vietējo vidi, kura kļūst svešatna. “Muzeja” stendos izlikti dažādi Igaunijā pamestu māju padomju laiku interjera uzbūves paraugi – tapešu, avīžu klājuma fragmenti, stiprinājuma naglas vai klozetpoda vāks.

Pašsaprotamais un triviālais citā skatījumā kļūst pārsteidzošs, interesants un ļauj apdomāt, kādēļ gan tādas lietas iepriekš un citādi izstādītas būtu raisījušas tikai un vienīgi kaunu. Savukārt Vladimira Tomiča videoinstalācijā attēla vienā pusē skatāma bēru procesija, otrā – vīrietis, kas sēž citā telpā un bēres vēro. Pateicoties izstāžu telpas iekārtojumam līdzīgi ofisam un pieticīgam vecam CTX monitoram, sākotnēji rodas iespaids par apsargu, kas seko līdzi objektā notiekošajam, tādēļ viņa asaras un skumjas raisa traģikomisku iespaidu.

Izrādās, video ir dokumentācija Sarajevā piedāvātam tiešsaistes pakalpojumam bosniešiem, kuri kopš 1995. gada bruņoto konfliktu noslēguma dzīvo citviet pasaulē un nevar piedalīties radinieku bērēs.  

“Ārpuszemes” ir gudri veidota izstāde, kurā tiem, kas nav pazīstami ar eksperimentālākām laikmetīgās mākslas izpausmēm, savā izdzīvošanas komplektā jāliek pacietība, iedziļināšanās un vēlēšanās paļauties mākslinieku un kuratoru piedāvātajiem darbu interpretēšanas nosacījumiem,

kuri nav obligāti, tomēr, tos pavisam neievērojot, var gadīties no izstādes sev līdzi paņemt vien mieles par izšķērdētu nodokļu maksātāju naudu.

Protams, arī šoreiz ir piemēri, kas raisa šaubas par to izvēles pamatotību, tomēr tādi ir ikvienā mākslas festivālā.

Mākslas darbi, kuru primārā vērtība nav žilbinošs un virtuozs materiāls izpildījums, atšķirībā no tādiem, kuros spēcīgs ir tikai izpildījums, neveiksmes gadījumā visai dabiskā kārtā raisa nīgrumu, bet atšķirība ir tikai šķietama.

Apsveicama ir arī Survival Kit” virzība uz starptautiskumu ne vien darbu atlasē, bet arī festivāla organizēšanā – kuratoru trio papildina Anželsa Miralda, spāņu izcelsmes neatkarīga kuratore un publiciste. Viņa izstādes katalogā stāsta par savu studiju pieredzi Itālijā un pirmo saskarsmi ar Rīgu, kas 60. un 70. gadu “Arte Povera” māksliniekiem bijusi rosinoša iztēles ārpuszeme un ne tik daudz pazīstama vieta, kurā būts un kur atgriezties. Ja iztēlojas festivāla pieteiktās idejas dzīvē, tad var uzdurties jau norobežotām versijām: liberastu izlaidīgs skatījums uz bezrobežu postmodernu būšanu; labēja nacionālisma atgriešanās ar cietām un slēgtām robežām; hiperātra un meditēta eksistence, kurā identitātes un amati mainās tāpat kā novalkātas bikses; tradicionālām vērtībām, kuras spītīgi taisās izdzīvot utt.

Mana ārpuszeme nav utopija, tā ir zeme, kurā var justies droši un labi šo vārdu visdažādākajās nozīmēs un kurā ir robežas gan vērtībām, gan identitātēm, bet šīs robežas nedara pāri.

Saistītie raksti
0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti