Armands Zelčs strādājis pie četrām nominētajām grāmatām – “Meitene” (Lote Vilma Vītiņa), “Strops” (Ivars Šteinbergs), "Andris Breže. Gaismas konstruktors" (Santa Hirša) un “Kartes” (Raimonds Ķirķis), par kuru tostarp saņemts apbalvojums kategorijā “Dzeja”.
Visas četras grāmatas, kā atzīmē mākslinieks, kaut kādā mērā saistītas ar dzeju, proti, trīs no tām patiesi ir dzeju krājumi, bet ceturtā, kas piederīga mākslas izdevumu kategorijai, apzina mākslinieka Andra Brežes devumu, kurš dzejo ar pseidonīmu Žebers.
Grāmatas savā starpā Zelčs netiecas salīdzināt, bet, ja tas būtu jādara, varētu runāt par specifiskām detaļām, piemēram, papīra īpatnībām un sējuma niansēm.
Saņemtā atzinība par pērn paveikto māksliniekam, protams, nesusi gandarījumu. Viņš jokodamies piebilst: “Esmu gadu pavadījis mājās. Ja būtu zinājis, ka esmu “labākais mākslinieks”, varbūt būtu vairāk izgājis sabiedrībā.” Jokus atmetot,
izrādās, ka mājsēdes laiks ir pateicīgs darbam ar grāmatu, proti, māksliniekam atliek vairāk laika, lai iedziļinātos.
“Zelta ābeles 2020” laureāts turpina strādāt pie grāmatām, iesaistās jauna studiju virziena attīstīšanā Latvijas Mākslas akadēmijā, kā arī apdomā savas iespējas laikmetīgās mākslas laukā.
Taujāts par konkurenci “Zelta ābelē”, Armands Zelčs vērtē, ka tā ar katru gadu kļūst aizvien interesantāka. Arī poligrāfiskās iespējas ir augstā līmenī – tehniskās varēšana sniedz neierobežotas iespējas. Mākslinieks skaidro, ka rezultātu noteic ne tikai finansējums, bet arī grāmatas tapšanā iesaistīto profesionāļu redzējums:
“Ne katrā izdevumā mēs varam redzēt viskrāšņāko rezultātu, un daudz gadījumos tas nemaz nav nepieciešams. Iespējas ir, un daudzos gadījumos tās tiek izmantotas [..].”
Par veidu, kā organizēta “Zelta ābeles 2020” laureātu sveikšana un sabiedrības informēšana, “Gada mākslinieks” Zelčs teic atzinīgus vārdus: “Tā bija neierastāka pieredze un arī informatīvā telpa ap šo notikumu bija savādāka – attiecīgi bija nepieciešams daudz materiālu filmēt, dažādos kanālos rādīt. Varbūt tas tāds mans iespaids, bet liekas, ka [..] informācija, kas nonāca plašsaziņas līdzekļos, pilnīgāk atspoguļoja notikumu.”
