Kultūra

Drīzumā gaidāms Katrīnas Gupalo jaunās programmas pirmatskaņojums

Kultūra

Kafkas "Procesa" režisors Mārcis Lācis: ar absurdu ir interesanti spēlēties

Vilipsōna izstāde "Ārprātija piedzīvojumi" galerijā "Istaba"

Vilipsōna izstādē «Ārprātija piedzīvojumi» - arī viņa pirmais akts, kas tapis bērnudārzā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

Mākslinieka Aivara Vilipsōna humorpilnie stāstiņi iz dzīves, kurus grāmatā „Ārprātija piedzīvojumi” apkopojusi rakstniece Nora Ikstena, īsā laikā kļuvuši par iecienītu lasāmvielu. Nepilnos divos mēnešos grāmata piedzīvojusi jau otro tirāžu, bet pats Vilipsōns pirmdien, 15. janvārī, galerijā „Istaba” atklāj grāmatā publicēto zīmējumu izstādi. Mākslinieks neslēpj pārsteigumu par grāmatas popularitāti un atzīst, ka tā aizrāvies ar rakstīšanu, ka reiz pat aizmirsis sievai pienest ikrīta kafijas krūzi...

“Man liekas, ka ir tā, kā ir bijis. Ja es tā atceros, tad tā arī ir bijis,” par grāmatā “Ārprātija piedzīvojumi” piefiksētajiem stāstiem saka mākslinieks, kad izsaku zināmu apbrīnu par spēju tik košās detaļās atcerēties visnotaļ senus notikumus. Vilipsōns gan atzīst, ka dažs grāmatā pieminētais kolēģis ik aiz teikuma sacījis: “Nu, tā "toč" nebija!”

Ar grafiķi Vilipsōnu Latvijas Radio tiekas galerijā “Istaba”, kur viņš rīkojis jau piecas savas izstādes. Esot īstais zāles izmērs, tuvu mājām un iecienītajai kafejnīcai “Ozīriss”, viņš nosmej. Kā mākslinieks izraudzījies darbus, kas bagātīgi papildina viņa autobiogrāfisko stāstiņu grāmatu “Ārprātija piedzīvojumi”?

„Nu, es jau varētu stāstīt, ka tur ir baigi dziļā doma, bet patiesībā es vienkārši attaisīju atvilktni, un kas nu man tur bija par skicēm, no tām es arī izvēlējos.

Te jāsaka liels paldies māksliniecei Katrīnai Vasiļevskai, kas man ir taisījusi visas grāmatas – gan „Sumpurņa sunetus”, gan grafiku grāmatu. Atklāti sakot, es nebiju gaidījis, ka iznāks tik labi. Man bērnībā vienmēr gribējies, lai grāmatās ir vairāk ilustrāciju. Par tekstu es nebiju pārliecināts, vispār domāju – kam tas interesē? Nodomāju: vismaz sabāzīšu grāmatu pilnu ar ilustrācijām. Ar tām nebija problēmu – man pietiktu vēl piecām grāmatām.”

Izstādei izraudzīta tieši viena skulptūra “Sargeņģelis” un ap 15 grāmatā publicēto zīmējumu. Starp tiem īpašu vietu ieņem kāda sarkanmataina sieviete ar ģitāru, pudeli un cigareti, kuru Vilipsōns uzšķir grāmatā līdzās stāstam no bērnudārza dzīves.

„Tas ir mans pirmais akts, zīmēts bērnudārzā. Atceros, kā manu tēvu izsauca uz bērnudārzu. Pēc tēva nāves atradu vienu atvilktni, kas bija piebāzta ar maniem zīmējumiem, un domāju, ka man viņam jāpasakās.

Atceros, ka tēvs man par to zīmējumu toreiz neko nepārmeta, tikai ar māti kaut ko pārsprieda. Iedomājos bērnudārza audzinātāju. Viņa droši vien domāja: kas tajā ģimenē notiek, ja mazs bērns kaut ko tādu zīmē? Šo darbu es tagad esmu ierāmējis un pielicis mājās pie sienas.”

Kailu sieviešu, protams, netrūkst arī Vilipsōna vēlākajos darbos. Vēl kādu no izstādē redzamajiem zīmējumiem – uz vīrieša muguras sēdošu valšķīgu sievieti ar kaķi klēpī – mākslinieks nesen esot atklājis no jauna. „Grāmata vēl nebija iesākta, kad man to atsūtīja [mākslinieks Normunds] Brasliņš. Viņš bija skatījies savu zīmējumu mapi, un es laikam akadēmijas 1.kursā biju viņam to iedevis kā vecāka gadagājuma māksliniekam, lai paprasītu viņa domas. Pilnīgi biju aizmirsis šo zīmējumu un, protams, ieliku to gan grāmatā, gan izstādē.”

Kāda ir sajūta, ieraugot savu 1.kursa darbu pēc tik ilga laika? „Patīkami. Nebiju sevī vīlies,” smīn Vilipsōns.

Ideja par grāmatu radusies, kopā ar sievu Indru, viņas māsu, rakstnieci Noru Ikstenu un aktieri Gundaru Āboliņu vasarās braukājot pa skolotāju nometnēm. Ceļā skanējuši Vilipsōna stāsti, un kādā brīdī kļuvis skaidrs: tie jāpieraksta.

„Principā visu uzrakstīja Nora. Es viņai stāstīju. Bet bija arī kādi 10 [stāsti], ko no A līdz Z uzrakstīju pats. Es kaut kā aizrāvos. Piemēram, parasti, kad Indra no rīta pamostas, es viņai – gribu uzsvērt, brīvprātīgi – pienesu kafiju gultā. Bet kādu rītu kafijas nav. Viņa iet skatīties, kur tad mākslinieks. Izrādās, mākslinieks sēž pie datora un no paša rīta baigi raksta," klāsta mākslinieks.

Viņš arī stāsta, kāpēc Vilipsōnu grāmatā sauc par Ārprātiju. „Ārprātijs – tas ir Noras izdomājums. Kad viņa rakstīja, bija jāizdomā, kā saukt – nu, Vilipsōns? Bet man ļoti patīk, ka viņa nosauca par Ārprātiju. Jo īsti riktīgs viņš nav, kā mēs redzam pēc grāmatas,” piebilst Vilipsōns.

Vilipsōna personālizstāde “Ārprātija piedzīvojumi” galerijā „Istaba” būs skatāma līdz 24. februārim.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti