Kultūras rondo

Keramiķes Ilonas Romules jubilejas gada pirmā izstāde "Divas puses" skatāma DMDM

Kultūras rondo

Jāņu dziesmu ceļš no Jurjānu Andreja pierakstītas līgotnes līdz mūsdienām

Izstādē "Lai dīgst!" var iepazīt 180 Mākslas akadēmijas diplomandu veikumu

Vienkāršākā ceļa nav. Izstādē «Lai dīgst!» var iepazīt Mākslas akadēmijas diplomandu veikumu

Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) diplomandu izstāde "Lai dīgst!" apkopo vairāk nekā 180 jauno mākslinieku radošā procesa rezultātus. Šī ir iespēja vienuviet aplūkot visu apakšnozaru absolventu darbus – tas ir gan izsmeļošs pārskats par akadēmijas darbību, jaunumiem un izaicinājumiem, gan lieliska iespēja mākslas interesentiem un plašākai auditorijai iepazīties ar mākslinieku veikumu.

Izstādes "Lai dīgst!" ekspozīcijas iekārtotas abās LMA ēkās: kādreizējā Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē, kas tagad kļuvusi par pilnvērtīgu Mākslas akadēmijas sastāvdaļu, kā arī LMA vēsturiskajā ēkā Kalpaka bulvārī 13. Savā veidā savienojoties, abas ēkas tiek pieteiktas kā aktīvas mākslas norišu platformas – vietas mākslas darbu eksponēšanai, jauno mākslinieku eksperimentiem un, protams, izglītībai.

Kliedzoša prombūtne, sevis atklāšana un fikcijas elements. Filozofa skats uz diplomandu darbiem

Lai sniegtu kaut nelielu ieskatu plašajā ekspozīcijā, kura skatāma Bioloģijas fakultātē, kā labvēlīgu, bet asredzīgu vērtētāju kopīgai apskatei esmu pieaicinājis filozofijas publicistu Igoru Gubenko, kura interešu lokā mākslas jautājumiem allaž ir bijusi būtiska vieta.

Vispirms pievēršamies maģistra darbam grafikā – Kristapa Kramiņa veidotajai galda spēlei, kurā aplūkota Rīgas mikrorajoniem raksturīgā apbūve: dažādas blokmāju sērijas, kuras iespaidojušas spēles struktūru un vizuālo risinājumu. Autors to nosaucis par "Ablokalipsi". "Spēles noteikumi izstādes apmeklētājiem nav skaidri, tie nav izklāstīti. Attiecīgi atliek tikai minēt, vai tā ir īsta spēle, ko tiešām var spēlēt, vai drīzāk tā ir mākslinieka "spēle" ar spēles žanru un formu," prāto Gubenko. "Bet 

pievēršanās mikrorajonu estētikai, kas pati par sevi nav nekas jauns, tieši galda spēles veidolā ir kaut kas ievērības cienīgs un interesi rosinošs. 

Darba vadītājs ir Paulis Liepa – mūsu slavenais grafiķis. Es teiktu, ka varbūt viņa ietekmi te var arī saskatīt, tajā grafiskajā risinājumā, kas ir izvēlēts."

Kristaps Kramiņš. "Ablokalipse"

Nonākam vienā no plašajām katedras iekārtojuma auditorijām, kur vienkop sadzīvo gan tekstilmākslas darbi, gan lielformāta glezniecība, un Igors Gubenko šajā salikumā iezīmē tieši pēdējo pieminēto mediju: "Mēs redzam Sabīnes Pituras tekstilmākslas darbu "Kompromiss", un auditorijas priekšā redzam 16 lielfromāta gleznojumus, kuru autore ir Ingrīda Ivane. Darba nosaukums ir "34 29", un tā ir atsauce uz darbā attēlotās ēkas adresi Katoļu ielā 29 (agrāk 34). Šajā darbā autore risina tēmu, kā viņa pati raksta, par robežas starp publisko un privāto telpu un atmiņu nepilnīgumu. Viņa arī jautā vai reflektē, ko mums nozīmē mājas un ko nozīmē tās zaudēt." 

Gubenko vērš uzmanību, ka līdzīgu tematu, bet pavisam citā veidā, risina šī gada Venēcijas biennāles Latvijas paviljons. Arī mākslinieču dueta Skuja Braden porcelāna darbu instalācijā esot privātās un publiskās telpas satikšanās un vēstījumā iepīts zaudējuma elements. Viņš turpina: "Taču šeit [darbā "34 29"] mēs redzam neapdzīvotu, pamestu ēku – tādu, kura acīmredzami ir zaudēta tās kādreizējiem iedzīvotājiem. Un kas man likās interesanti – māksliniece skaidri neformulē, vai viņa kādreiz tur ir dzīvojusi vai kāds viņai tuvs cilvēks tur kādreiz ir dzīvojis, respektīvi, vai tas ir arī viņas zaudējums. Katrā ziņā viņa norāda uz semiotiku un, varētu teikt, tādu kognitīvo semiotiku kā zinātnisku, pētniecisku ietvaru, caur kuru viņa šo zaudējuma pieredzi arī pēta. Attiecīgi viņai saistošas ir zināšanas par cilvēka smadzeņu darbību un informācijas apstrādi. Es to, godīgi sakot, nenolasīju no paša darba itin nemaz."

Ingrīda Ivane. "34 29"

Gubenko atklāj, ka viņu kā cilvēku, kuru ir viegli pārsteigt ar iespaidīgiem lielformāta darbiem, uzreiz uzrunāja 16 gleznojumi, kas veido vienu kopīgu, monumentālu darbu, bez kādam cilvēku figūrām: "Taču, 

ja jau runa ir par mājām, pat par pamestām, skaidrs, ka cilvēka klātbūtne te ir visnotaļ nojaušama. Es drīzāk runātu par kliedzošu prombūtni – cilvēks nekur nav redzams, bet mēs apzināmies, ka viņš te ir mājojis un ka tas viss ir viņam par godu."

Aleksandra Runde savā maģistra darbā grafikas nodaļā piedāvā filigrāno, ļoti sirsnīgo un estētiski pacilājošo sēriju "Ko darīt, ja esi kails pilsētā", kas apkopota rokasgrāmatas izdevumā. Pēc Gubenko domām, motīva par publisku kailumu saknes meklējamas sapņu pasaulē. Par darbu viņam sakāms: "Ļoti mīlīgi izpildīts, tādā ilustrāciju stilistikā, ar skices elementu un zināmu kontrolēta bērnišķīguma elementu, kas ļoti labi strādā šajā visai plašajā sērijā."

Aleksandra Runde."Ko darīt, ja esi kails pilsētā"

Pietuvojoties vispārīgam līmenim, varētu teikt, ka mākslinieka atklātība arī ir kailums. Gan mākslā, gan literatūrā, gan mūzikā, mākslinieks atklāj savu "neapģērbto" pusi. Gubenko piebalso: "Jā. Un, starp citu, 

es domāju, ka šajā izstādē ļoti daudzi mākslinieki ir izvēlējušies iet tieši šo ceļu – atklāt sevi un veidot autobiogrāfiskus darbus. Reizē, protams, fikcijas elements, kas arī mākslai un literatūrai ir raksturīgs vienmēr, sniedz tādu kā divdomības plīvuru – 

jebkurš mākslinieciskais izteikums var būt autobiogrāfisks, bet tas var būt arī fiktīvs; mēs nekad līdz galam nevaram zināt."

Glezniecības nodaļas maģistrantūras absolvente Laura Birša savā darbā "Citāds dārzs" sniedz redzējumu par skeitborda kultūru, kur pašizteiksme ir kustības brīvība, savukārt pašai autorei – performance. Pētniecības pamatā ir interpretēts Hieronīma Bosa slavenais triptihs "Pasaulīgo baudu dārzs", un tas darīts caur skeitbordista acīm. 

Lūk, Igora Gubenko iespaidi par "Citādu dārzu": "Ļoti iespaidīgs figurāls darbs, prezīcāk – darbu sērija, kur centrālais gleznojums visvairāk atsaucas uz Bosu un kā patstāvīgs, pašpietiekams darbs visnotaļ labi nodod autores ideju. Saprotu, viņai pašai šī subkultūra ir saistoša un, manuprāt, viņai lieliski ir izdevies par to reflektēt glezniecības medijā. [..] Patīk tas, ka ir nenosakāma vide, pilsēta. Vai tā varētu būt Rīga? Droši vien tāds precīzs skeitparks šeit nepastāv. Bet arī autores izvēle ir nekādi nereferencēt telpu, nekādā precīzā veidā. Es, protams, uzreiz atvainojos skeitborda subkultūras pārstāvjiem, ja gadījumā neatpazīstu kādu ļoti ikonisku vietu. Es to nolasu kā tādu imagināru, iztēlotu, varbūt mākslinieces pašas uzprojektētu skeitparku."

Par procesu un telpu 

Mākslinieci Lauru Biršu satieku vienu stāvu zemāk, kur viņa pēc garas darba dienas atpūšas dīvānā kopā ar savu studiju biedreni Emmu Sofiju. Aicinu abas diplomandes dalīties iespaidos par visu pārējo kolēģu veikumu kopumā. Iesāk Birša: "Man vairāk izskatās, ka tas ir kā atspoguļojums tam, kas ir noticis un kas tagad notiek. 

Lielākā daļa veldzējas atmiņās un pārskata, kas viņiem ir apkārt. Tādi man visi darbi šķiet. Izskatās, ka visi ceļi noved pie sevis meklēšanas vai sapratnes par to, kas esi." 

Vaicāta, vai kādā no studiju biedru darbiem saskata izvēli iet arī vienkāršāko ceļu, Emma Sofija atteic: "Man liekas, nav tāda vienkāršākā ceļa. Katram ir savs, un katram ir savs līmenis. Katrs ir izpaudies, uztaisījis to, ko viņš ir vēlējies, un kā sanāca – sanāca. Nevienam nav bijis tā ļoti viegli. Protams, jebkurš mākslas darbs nav nekad pabeigts, pie jebkura darba var strādāt un strādāt. Bet tas, kas tev ir sanācis, ir tas, ko pa šiem diviem maģistra vai četriem bakalaura gadiem paspēj izdarīt."

Izstādi "Lai dīgst!" apmeklē arī Deivs Grēbers. Viņš ir Ņūorleānā bāzēts mākslinieks, kuram Rīgas mākslas vide nav sveša. Grēbera vērtējums par diplomdarbu izstādi galvenokārt koncentrējas uz telpas īpatnībām: "Es pēdējo reizi Rīgā biju pirms četriem gadiem, kad te norisinājās pirmā laikmetīgās mākslas biennāle "RIBOCA", un šī ēka ar tajā ietilpināto izstādi no visas programmas man patika vislabāk. Īpaši tas, cik atjautīgi un dažreiz pat asprātīgi tika atrasta dažādu mediju mākslas darbu atrašanās vieta dažādu izmēru un pielietojumu telpās. Tādēļ, dodoties uz šejieni vēlreiz, biju patīkami ieintriģēts, vai tas ir izdevies arī šoreiz, un jāatzīst, ka neesmu vīlies.  Neskatoties uz to, ka šī kādreiz bija akadēmiska iestāde, tās salīdzinoši nelielais izmērs ir ļoti aicinošs un rada viesmīlīguma sajūtu."

Priekšplānā fotogrāfijas pētniecība  

Neatņemama Mākslas akadēmijas studiju sastāvdaļa kopš augstskolas dibināšanas ir Mākslas vēsture un pētniecība, kopumā – zinātne. Mākslas vēstures un teorijas apakšnozares vadītājai, profesorei Silvijai Grosai jautāju, kādas tendences vai interešu viļņi ir fiksējami šīgada absolventu lokā? Viņa atbild: "Būtībā 

mums šie viļņi ir divi: viens ir tradicionālais – mākslas vēsture visā savā plašajā laukā, otrs ir saistīts ar laikmetīgajām lietām, un maģistra programmā tā ir arī kuratora studiju programma, kas tagad ir no jauna ieviesta. 

Kopumā es gribu sacīt, ka mūsu nodaļa piedāvā ļoti labu humanitāru izglītību. Notiek teorētiskas studijas un arī dažāda veida prakses, kuru ietvaros studenti iepazīst muzeju dzīvi vai galeriju darbības procesu, viņi var iemēģināt roku arī gleznošanā, tēlniecībā un tamlīdzīgi."                          

Nu pievēršamies atsevišķu tēmu apskatam. Grosa iepazīstina ar pāris studentu darbiem: "Vispār pēdējos gados ir liela interese par foto vēsturi, par foto dažādiem procesiem. Kate Švinka savu darbu ir veltījusi Eduardam Gaiķim. Viņai arī bakalaura darbs bija par šo pašu tēmu – Gaiķa daiļradi. Ārkārtīgi interesants fotogrāfs, kuru, es pieļauju, maz pazīst pie mums. Savukārt Ineta Done beidz maģistra programmu kuratora studiju ietvaros un gatavo izstādi. Done arī pēta fotogrāfiju, bet tā ir arhitektūras fotogrāfija – šajā gadījumā Laimoņa Stīpnieka (bet bakalaura darbs viņai bija par Indriķa Stūrmaņa fotogrāfijām). Viņa apskata 70./80. gadu arhitektūru un raksturo šos procesus caur Stīpnieka fotogrāfiju. Arī Līgas Goldbergas darbs veltīts savā ziņā foto tēmai – viņa pēta atklātnes Latvijas Nacionālās bibliotēkas fondos, jo pati tur arī strādā. Viņa fotogrāfijai pieiet no atmiņu institūciju pētniecības puses. Piemēram, Sanitas Ošes darbs, kas ir viens no pašiem labākajiem šogad, pēta Venjamina Blūma skolu, kas ir ļoti svarīga mākslas skola 19./20. gadsimta mijā. Kaut arī šai tēmai ir veltīts ļoti daudz pētījumu, tai skaitā viens no mākslas vēstures sējumiem, Blūma skolas jautājums bija mazliet nepietiekami akcentēts, un Sanita Oše to mums ir piedāvājusi. Viņas darbā ir to skolnieku saraksts, kas ir šajā skolā mācījušies, un arī paša Blūma biogrāfija, kas mums līdz šim ir bijusi maz zināma. Ļoti vērtīgs pienesums. [..]." Bakalaura darbos skatīta, piemēram, pieminekļu aizsardzības tēma un mākslas darbu migrācijas procesi. 

Ar pētniecības darbu saistošākajiem fragmentiem uz virtuāliem ekrāniem varēs iepazīties Latvijas Mākslas akadēmijas galvenajā ēkā

– telpā, kurā savulaik atradās bibliotēka un uz kuru pēc dažiem mēnešiem pārcelsies Mākslas vēstures institūts. Savukārt apjomīgā studentu diplomdarbu izstāde "Lai dīgst!" gan jau pieminētajā Kalpaka bulvāra ēkā, gan kādreizējā Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē Kronvalda parkā apskatāma līdz 10. jūlijam. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt