Cikls ir izrāžu sērija, ko iedibinājusi producente Laila Baumane, kļūstot par starpnieku starp Latvijas Nacionālo mākslas muzeju un aktieriem, teātru režisoriem. Ciklā jau tapušas vairākas veiksmīgas izrādes – par gleznotāju Jāni Pauļuku, par baskāji Irbīti, nesen tapusī izrāde ir pirmā, kas stāsta par mākslinieces-sievietes likteni.
Izrāžu princips jau ietverts cikla nosaukumā –
tie ir viencēlieni, ar minimālām dekorācijām, kas ļauj tos pārvietot, spēlēt dažādās vidēs – stāsts par Aleksandru Beļcovu tapis, piemērojoties Eduarda Smiļģa Teātra muzeja mājas skatuvei.
Iespējams, tikko tapusī izrāde “Meistars un Aleksandra” varētu tikt piemērota spēlēšanai Latvijas Nacionālajā muzeja izstāžu zālē, kur gada beigās plānota plaša Aleksandras Beļcovas darbu izstāde. Taču arī par godu tapušajam iestudējumam Teātra muzejā šobrīd apskatāmas Aleksandras Beļcovas gleznas – izstāde „Laikabiedri. Skatuves mākslinieki Aleksandras Beļcovas darbos.”
Aleksandras Beļcovas dzīve patiesi ir vismaz izrādes, ja ne romāna vērta. Trauslā, miniatūrā krievu sieviete, kuru uz Rīgu atveda bads Petrogradā un mīlestība – viņa kļuva par latviešu modernās mākslas viena no celmlaužiem, Romāna Sutas sievu –, dzimusi pagājušā gadsimta beigās, 1892. gada 17. martā, un dzīvoklī Elizabetes ielā Rīgā, kur tagad iekārtots abu mākslinieku muzejs, nodzīvoja garu mūžu, kļūstot jau par mūsu laikabiedri – līdz 1981. gada 1. februārim.
Izrādes “Meistars un Aleksandra” režisore ir Ināra Slucka, dramaturģe – Inga Ābele, izrāde tapusi cieši sadarbojoties ar Nataļju Jevsejevu, Romāna Sutas un Aleksandras Beļcovas memoriālā dzīvokļa – muzeja vadītāju.
Aleksandras Beļcovas, Tatjanas Sutas dzīvoklis apzināti pārtapa memoriālajā muzejā, jau to iemītnieču dzīves laikā. Tur tika aicināti ciemiņi, tika stāstīti stāsti. Ne jau tikai Mākslas akadēmijas vai Kultūras akadēmijas studentiem.
Aleksandra Beļcova dzimusi Krievijā, Suražā, Čerņigovas guberņā ,un jā, viņas bērnība ir aizritējusi muižā, viņa audzināta atbilstoši sava laika izpratnei.
To, ka Aleksandras Beļcovas mākslā iespējami jauni atradumi, tēmas, pierādīja 2017. gada rudenī, Žaņa Lipkes memoriālā Ķīpsalā.
Aleksandra Beļcova bija zīmējusi Rīgas geto nomitinātās ģimenes. Viņa bija gājusi turp apciemot paziņu ģimenes, atnākusi mājās – te ir tas, ko Nataļja Jevsejeva sauc par iekšējo dialogu, kādā tapa viņas māksla – viņa skicēja mātes ar bērniem klēpī, barakas stūrī saspiedušās ģimenes, nejauši ieraudzītu bērnu portretus, zīmēšana bija sava veida psihoanalīzes seanss, kā tikt galā ar redzēto.
Šos vairāk nekā simts zīmējumus Aleksandra Beļcova nevienam arī netaisījās rādīt, tie tika atklāti pavisam nesen, nejauši, dzīvokļa sekretera atvilktnē.
