Man bērnībā bija grāmata par Seno Ēģipti, ar krāšņām ilustrācijām. Visspilgtāk atceros piramīdu būvniecības aprakstus un zīmējumus. Tur nebija ne miņas no mistikas – kā gan šis pasaules brīnums tapis? Citplanētieši? Neizskaidrojams kolektīva gara uzplūds? Vēl neizdibināti tehnoloģiski izgudrojumi? Daudz vienkāršāk. Pamatīgs cilvēku darbs, sākot ar akmens lauztuvēm, kurās no klints masīvā veseluma atdalīja lielos, kantainos bluķus; to pārvadāšana pa Nīlu līdz celtniecības placim; vilkšana pa ripojošiem koka baļķiem noklātu ceļu un augšup iesāktajā dižajā piramīdā. Strādnieki grāmatā nebija attēloti noskretuši vai vergi. Kāds bariņš pa vidu darba dunai pūtās un ieturējās, malkodami tā laika alu un uzkozdami maizi. Mistiskais te rodams kur citur – apbrīnojamajā sabiedrības veikumā, par ko vēl arvien liecina Gizas komplekss.
Atis Ieviņš savā jaunākajā izstādē “Faraona dārgumi”, kas līdz 19. jūlijam skatāma Latvijas Fotogrāfijas muzejā, uz seno kultūru atsaucas. Ēģipte viņu vienmēr ir fascinējusi, simbolizējot kultūras vērtības, kuras izcelt no aizmirstības. Tas ir iedvesmojošs pasākums, kas līdzinās dārgakmeņu rakšanai. Viena no Ieviņa darbu tēmām ir kultūras mantojuma nozīmība un vērtība cilvēku acīs. Izstādē eksponētās asamblāžas atgādina pareizticīgo ikonas; viens no darbu dominējošiem elementiem ir zelta folija, kura mijas ar sietspiedes tehnikā darinātiem dažādu citu materiālu – līmes, špakteļa, aerosolu krāsu, oriģinālfotogrāfiju – slāņiem. Izstāde noris Fotomēneša ietvaros, tāpēc fotogrāfijas izmantojumam Ieviņa asamblāžās jāpievērš īpaša uzmanība.
Tie arī ir tie faraona dārgumi, par kuriem autors runā; un saistošs kļūst jautājums - kāpēc tie tādi ir un kāpēc tie ir līdzīgi senas kultūras vērtībām?
Ieviņa darbi ir pievilcīgi un tīkami skatāmi, to priekšā var kavēties ilgi un ļauties autortehnikas meistarībai dažādu, šķietami nesavienojamu materiālu labskanīgām kompozīcijām. Fotoattēli asamblāžās ir tā kā norakti, atklājas tikai fragmentāri, kā ieskatoties istabā pa durvju spraugu. Nemanītu vērošanu mēdz saukt par lūrēšanu, jo bez atļaujas apskatīt laikam ir perversi. Bet ja nu apskatītais tā arī neuzzina, ka tiek skatīts?
Turklāt cilvēku vērošana ir viena no pasaules izziņas būtiskām nodarbēm, un jo īpaši fotogrāfiem ir zināma nemanīta vērojuma vērtība.
Gluži kā zinātnieka lauka pētījumos.
Ieviņa darbos ir redzami fragmenti no portretiem, aktu fotogrāfijām, iestudētām mizanscēnām, bet arī no populārās kultūras – kādā darbā pavīd lēdija no piespraužama plakāta (pin up). Acīmredzami dārgumi ir no neseniem aizgājušajiem laikiem – pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem, astoņdesmitajiem. Tāpēc mākslinieka sirsnīgā atsauce uz Senās Ēģiptes kultūru uzstāda gan jautājumu par nesenās Latvijas fotomākslas vēstures izvērtējumu un vietu mūsdienās, gan arī autoram vēlamo veidu, kā šo jautājumu risināt. Piemēram, padomju laiku izskaņas mākslas fotogrāfija, jo īpaši akti, lielākoties sieviešu. Cik nozīmīgi, vērīgi un laikmetīgi tie ir šodienas mākslas baudītāja skatījumā?
Vai tā ir aizgājusi māksla, kurai šodien ir tikai vēsturiska vērtība?
Vai tā vispār ir māksla, kura var pretendēt atrasties Latvijas kultūras kanonā? Vismaz 2000. gadu sākumā šādi formulēts atskats uz laiku pirms neatkarīgas valsts atjaunošanas bija visai ietekmīgs. Respektīvi, fotomākslas diskusijās notika kas līdzīgs 20. gadsimta pirmās puses disputam starp piktoriālistiem un fotogrāfiem, kuri tiecās izstrādāt medijam atbilstošāku māksliniecisku izteiksmi. Padomju fotoklubu autoru darbi tika skatīti kā anahroniski un pašvaki atdarinājumi jau sen aktualitāti zaudējušai fotomākslas tradīcijai.
Visai nešpetns vērtējums, kas uzprasās asai reakcijai. Tāpēc Ieviņa piedāvājums saista, jo uz tēmu ļauj paraudzīties lādzīgāk. Runa ir par noraktiem dārgumiem, nevis neprātīgi piesmietām vērtībām.
Lādzīgums gan nav viennozīmīgi pretimnākošs, bet izaicinošs.
Vai ir zināms, ar ko mūsu fotomākslas mantojums vērtīgs un unikāls? Un no šī jautājuma var atvasināt nākamos. Kā jau teikts, autora asamblāžas ir amatnieciski meistarīgas un tīkamas. Robustie, remontdarbiem piederīgie materiāli veido harmoniskas kompozīcijas un iekustina garu ilgstošam, mierpilnam vērojumam. Arī atklājumi vai atsegtie fragmenti no vēsturiskajām fotogrāfijām ir saistoši, jo īpaši interesants ir sieviešu aktu tematizējums.
Vienu no izstādes centrāliem darbiem veido sieviešu portreti un aktu portreti, pārslāņoti ar autortehnikas materiāliem. Vērtība ir zeltaina un it kā apdegusi, fotoattēli izkārtoti kā filmiņas sekvencē ar centrālu, izteikti palielinātu melnmatainas dāmas torsa uzņēmumu. Tas, par ko šīs bildes atgādina visupirms, ir erotisks skaistums. Ne erotisks vai pornogrāfisks seksīgums, bet tieši kaila cilvēka skaistums un pievilcība. Ir dzirdētas pārdomas par padomju akta fotogrāfiju kā seksuālās dziņas sublimāciju. Seksa Padomju Savienībā nebija, tādēļ tik populāra bija akta fotogrāfija. Tāpat ir dzirdēta attaisnošanās no vecmeistaru puses, ka patiesībā viņus interesēja klasiskas vērtības un tāds sievietes akts, kāds ir ticis izkopts glezniecībā kopš renesanses.
Principā šī dilemma ir mākslīga, jo akts ir žanrs, kurā iepazīt seksualitāti, gan pamatā tās garīgā dimensijā.
Atšķirībā no pornogrāfijas, kurā uzmanības centrā ir seksa akts un tā pieredze. Respektīvi, ja porno pievēršas seksualitātei, sākot ar dzimumaktu, tad kaila cilvēka glezna vai fotogrāfija – sākot ar erotisku skaistumu un pievilcību.
Manuprāt, šī ir viena no būtiskām vērtībām, kura stipri retāk ir sastopama mūsdienu kailfoto, piemēram, žurnāla “Klubs” piedāvājumā. Nemaz nerunājot par to, ka akta mākslas fotogrāfija kopumā nav modē. Šāds trūkums nav mazsvarīgs, ja domā par seksuālo veselību un ķermeniska skaistuma nozīmi cilvēku pašapziņā. Padomju fotoakti pavisam noteikti ir izcili paraugi, kuros lūkoties pēc patiesi erotiska skatiena.
Ieviņa asamblāžu estētikas saikne ar sakrālo mākslu parāda ne vien faraona dārgumu vērtību, bet arī atgādina pamatnoskaņojumu, kādā fotomākslinieki savulaik strādāja. Pēdējās desmitgadēs Latvijā uzsvērt, ka tavā mākslas darbā garīgums spēlē svarīgu lomu, ir riskanti. Nereti tāda pozīcija tiek diskvalificēta, norādot Rietumu teoriju virzienā – tā ir mistifikācija, kultūrpolitiski izdevīgas pļāpas, kuras apslēpj mākslas prakses patiesos – psihoanalītiskos, feministiskos, politiskos, sociālos, institucionālos utt. – aspektus vai cēloņus.
Bet likteņa ironija ir tāda, ka šādā skatījumā dus citi riski.
Vērtības zaudē to mirdzumu, svarīgumu, lielajām patiesībām atbilstošu dziļumu un sāk līdzināties lētam iepakojumam, kuru brīdi apskatīt, saņurcīt un izmest miskastē.
