Pa ceļam ar Klasiku

Diriģents Māris Kupčs: Kurš tad grib dzīvot putekļainā muzejā - kādreiz jāatver arī logs

Pa ceļam ar Klasiku

Operdīva Inese Galante: Mēs visi sēžam vienā laivā

Tatjana Nežberte: Māksla palīdz mums realizēties un izteikt iekšējo sāpi

Veids, kā atbrīvoties no smaguma. Saruna ar mākslinieci Tatjanu Nežberti

Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā šobrīd skatāma mākslinieces Tatjanas Nežbertes laikmetīgās tekstilmākslas instalācija "Saulainā bērnība". Instalācijas nosaukumā iekļauta tā ideālā, skaistā bērnības sala, kuras atmiņas, sajūtas un pat smaržas iedvesmo visas dzīves garumā. Taču, uzkāpjot muzeja 3. stāvā, ieraugām objektu, ko, iespējams, varētu nodēvēt par slepeno atmiņu istabu. Tajā sakrāta bērnības ievainojumu pieredze, kas, labi nomaskēta zem daudzu gadu slāņiem, tomēr ietekmējusi personības veidošanos, īpašības un dzīves izvēles.

Vardarbība ģimenē – skan briesmīgi, bet diemžēl pandēmijas laikā tā sastopama biežāk nekā jebkad. Un tās formas ir tik dažādas.

Ieejot nelielajā telpā, kurā instalācija spoguļojas pati savā attēlā no dažādiem rakursiem, sadzirdam arī vairākus bērnības atmiņu stāstus. Cerams, ka šī pieredze ļaus apzināties, kā izturamies pret pašiem mazākajiem, kuriem visdrošākais balsts ir mamma un tētis.

Inta Zēgnere: Izrādās – strādājot jūs regulāri klausāties "Klasiku", turklāt darināt arī tērpus labi pazīstamām mūziķēm gan Latvijā, gan pasaulē!

Tatjana Nežberte: Jā gan, pirmā pieredze man bija ar dziedātāju Guntu Gelgoti, un pēc viņas ieteikuma iepazinos ar flautisti Ilonu Meiju. Nu jau padsmit gadus esam kopā un roku rokā brīnišķīgi sastrādājamies, kopīgi radām skatuves tēlu. Un vēl taču ir arī Marta Spārniņa, Maija Kļaviņa un Ilze Grudule.

Tas ir ļoti radošs process – darināt tērpu mūziķim: jāņem vērā gan raksturs, gan iespējamās koncertēšanas vietas, gan mūzika, kas tiek atskaņota.

Tieši tā arī viss notiek: mūziķi man izstāsta, kurā vietā notiks koncerts un kā viņi paši saredz savu tēlu, tad cenšos piemeklēt materiālus, kurus varētu izmantot tērpam. Ilona pie manis darbnīcā ir pat muzicējusi, lai es redzētu, kā tērps sēž un kur jāliek uzsvars. Diezgan bieži gadās arī tā, ka pēc koncerta saprotu, ka uz skatuves viss izskatās savādāk un tērpam nepieciešama neliela korekcija. Process ir ļoti radošs!

Bijis arī tā, ka mākslinieks iedomājies, ka viņš vēlas gaišu tērpu, bet saprotam, ka gaišais tērps uz skatuves nenostrādās par labu viņam, un tad mēs to krāsojam.

Tā ka šeit brīnišķīgi noder arī tekstilmākslas iemaņas, jo strādāt ar dažādiem materiāliem, tos savienojot vienā tērpā – tā ir īpaša sajūta, kura, manuprāt, netiek iedota visiem. Tāpat izšuvumi, kas tiek veikti ar rokām, ar pērlītēm, rada īpašu noskaņu gan tērpam, gan arī skaņdarbam, jo

ļoti bieži ir skaņdarbi, kuriem nepieciešams mirdzums, un ir tērpi, kuri prasa kaut ko pilnīgi pretēju – dramatismu vai minimālismu.

Tas nozīmē, ka jums jāklausās arī pats skaņdarbs?

Jā, tieši tā, parasti noprasu mūziķiem, kas tie ir par skaņdarbiem, kurus viņi izpildīs, un tad es tos klausos gan tērpu radīšanas procesā, gan arī mēģinot uzburt sev ainu, kā es to redzu. Šis interesantais process mani iepriecina.

Manuprāt, mūziķi arī sajūt to enerģiju, kāda ielikta šajos tērpos.

Šobrīd tiekamies Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, kur skatāma jūsu instalācija "Saulainā bērnība". Tas ir pilnīgi cits žanrs, citi izteiksmes līdzekļi un arī gluži cita ideja.

Viens ir tā radošā būtība, kas manī sēž kaut kur dziļumā un kas izpaužas caur skaistajiem tērpiem, ko radu, savukārt otra ir dvēseles iekšējā balss, kura man liek radīt kaut ko šādu. Katrs no mums dzīvē ienāk ar savu pieredzi, un dzīves gaitā uzaudzē ne vienas vien sāpīgas atmiņas vai pārinodarījumus, kurus mēs nesam cauri dzīvei.

Un tad ir māksla, kas palīdz mums realizēties un izteikt iekšējo sāpi.

Instalāciju esat nosaukusi "Saulainā bērnība" – kad lasīju par šo darbu, man likās, ka tas ir milzīgs, gandrīz vai šaušalīgs, bet īstenībā – neliels un mirdzošs, kas spoguļojas pats savos attēlos un droši vien ļauj lasīt kopā atmiņu pavedienus, itin kā spoguļoties savas pagātnes epizodēs.

Jā, tieši tā es to arī gribēju parādīt skatītājiem – padomāt par to, kas bijis labs un kas bijis slikts. Katrs no mums ienāk savā ģimenē, kurai jau ir sava iepriekšējā pieredze, ko tā nes kā no saviem vecākiem saņemto. Šie spoguļi arī atspoguļo to, kā mēs viens otram, apkārtējiem, saviem ģimenes locekļiem nododam kaut kādas lietas – gan sāpīgas, gan priecīgas. Instalācijas pamatā ir četri pieredzes stāsti par diezgan traumatisku bērnību. Šie stāsti atspoguļo to, kā bērnībā iegūtā trauma velkas līdzi visa mūža garumā, kamēr vien cilvēks sāk to saprast un risināt.

Es to atrisināju diezgan vienkārši – iepriekšējā darbā mēģināju saprast, kāpēc manas dzimtas sievietes ir rīkojušās tā un ne citādi. Un tas, ko es sapratu, – tajā brīdī viņas nebija spējīgas citādi rīkoties, jo viņām nebija pieredzes.

Man ir pieredze, un es to varu mainīt – varu runāt, esmu pieaudzis, nobriedis cilvēks un kā māksliniece uzdrīkstos paust savu viedokli caur savu mākslu. Tas, man liekas, ir ļoti būtiski – īpaši šobrīd, kad sabiedrības uzmanība ir tik ļoti saasināta uz esošo vīrusa radīto situāciju, uz dažādiem ierobežojumiem un ģimenes kopā būšanu, saprotot, ka patiesībā nemākam būt kopā un mīlēt viens otru.

Tas arī bija impulss, kas pamudināja tieši šobrīd radīt šo instalāciju?

Nē, impulss bija dalīšanās bērnības pieredzē ar citiem pieaugušajiem cilvēkiem, jo

nevarēju iedomāties, ka līdzīga pieredze varētu būt vēl kādam. Man likās – tā ir tikai mana problēma, kura pašai jārisina.

Kad izrādījās, ka apkārt man ir pietiekoši daudz cilvēku, kuri bērnībā ir piedzīvojuši vardarbību, sapratu, ka šī tēma ir ļoti aktuāla. Šo aktualitāti vēl pastiprināja atrastais doktorantes Laumas Spriņģes disertācijas darbs par pētījumiem, kādas sekas atstāj bērnībā piedzīvotā vardarbība ģimenē.

Muzeja trešajā stāvā esat radījusi nelielu telpu, kurā ieejot, cilvēks var palikt vienatnē ar savu pieredzi, atmiņām un citu cilvēku stāstiem – tādējādi daudzi, kas savu problēmu iekapsulējuši, var to izgaismot, izcelt ārā no tumsas un atbrīvoties, jo bez instalācijas ir arī iespēja savos stāstos dalīties. Kādā veidā?

Ceru, ka tas rosinās cilvēkus izpaust savas iekšējās emocijas – tās, ko viņi nes līdzi un nevienam nevar izstāstīt. Viņiem būs iespēja uzrakstīt anonīmu vēstulīti un atstāt to šeit, muzejā, lai citi varētu iepazīties ar viņa pieredzi.

Tā ir interesanta psiholoģiska pieredze – ka cilvēks, vienkārši uzrakstot tekstu uz papīra, var atbrīvoties no kāda smaguma, kuru viņš nes līdzi visas dzīves garumā.

Kāds ir šīs instalācijas tehniskais risinājums, kādus materiālus esat tajā izmantojusi?

Tās ir lietotas intravenozās sistēmas, kuras izmantoju jau otrajā darbā – pirmā instalācija bija skatāma Dubultos. Ceļš, kādā tās pie manis nonāca, ilga apmēram gada garumā, kad sapratu, cik brīnišķīgs materiāls tas ir – gandrīz to netrasformējot citādākā formā, tas pats par sevi ir ļoti izteiksmīgs, daudz pasakošs un informāciju nesošs. Tērauda stieples no darba atveda vīrs, un biju pārsteigta, cik tās ir lokanas, cik viegli ar tām strādāt – pat nezinot, ko vēlos radīt, paņēmu tās rokā un sāku locīt – sapratu, ka tas būs kaut kas līdzīgs mazam torsam, kurš simbolizēs cilvēka ārējo čaulu jeb bruņas, ar kuru palīdzību viņš cenšas integrēties sabiedrībā vai – gluži pretēji – sevi pasargāt.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti