Iesākot stāstījumu par 1986. gadā tapušo darbu "Snieg!", Ieva Iltnere vispirms atceras šo savas dzīves posmu: "Četrus gadus bija pabeigta [Mākslas] akadēmija. Tā man bija liela trauma, jo es vispār nezināju, kā dzīvot tālāk bez akadēmijas. Bija tā pierasts. Tās bija mājās, tur bija draugi, kursabiedri. Man bija divi mazi bērni – Mikam seši gadi, Dāvidam četri. Tas ļoti noturēja pie realitātes, bija, ko darīt. Es biju pilna laika mamma, bet, lai es justos labi, lai es justos kaut kādā līdzsvarā – un tas bija jau no paša, paša sākuma – man vajadzēja gleznošanu. [..] Par to bildi man likās – tas, ko es uztaisu, tas stāv darbnīcā, tur nekas ar drupačām netiek nokaisīts, nekas tur nepazūd. Tur, protams, ir problēmas – šaubas, cīņas ar sevi, kā dabūt redzamu to, kas galvā –, bet tās bija citas. Tas man šausmīgi palīdzēja saglabāt līdzsvaru. Un [tā] tas ir līdz šai dienai."
Jaunās izstādes "Mūra nojaukšana" atklāšanā gleznotāju uzrunājuši divi apmeklētāji, kuri viņas darbu "Snieg!" pirmoreiz skatījuši izstāžu zāles "Latvija" ekspozīcijā "Rudens '86". "Gleznu, kā redzams, iegādājās muzejs. Tas pēc akadēmijas bija ļoti būtisks atbalsts," viņa piebilst.
Gleznas sižets ir biblisks – par Judīti, Holofernu un galvu, kas ir nogriezta, stāsta Iltnere. "Bet tas ir viens slānis," viņa tūdaļ uzsver. "Kā mēs zinām, mākslas darbs vienmēr ir kaut kāda projekcija – tu projicē savas iekšējās sajūtas un dažreiz pat to nepazinies. Man patīk tā ideja, ka mākslinieks uztver apkārtni, sajūtas pat pirms valodas, pirms kaut kas tiek nosaukts vārdos. Tā ir taisnība. Te jau daudzi runā, ka neapzināti rodas laika nospiedums – gan tā trauksme, gan baiļu sajūta, gan cerība, gan nodevības sajūta. Daudzi darbi ir tieši par to. Varbūt ne tieši, bet... Šī bilde arī ir viena no tām.
Tajā ir vairāki slāņi: viens man ir ļoti personisks, un otrā slānī varam lasīt Bībeles sižetu vai ideju par atbrīvošanos, par cīņu. Protams, ir sieviete. Man gandrīz visās bildēs ir sieviete, kas varētu būt alter ego kaut kādā mērā.
Tas jau arī ir neapzināti."
Ja par "Snieg!" formālo pusi, gleznotāja ar smaidu teic: "Es tik biezi vairs... Es tur laikam paleti esmu notīrījusi. Tik daudz visa kā. Lai gan tajā periodā tās biezās, faktūrainās bildes... Es droši vien ietekmējos no kursabiedriem – piemēram, Sandra Krastiņa un Jānis Mitrēvics tur baigi ķellējās.''
Tāpat Nacionālā mākslas muzeja izstādē, kas vēsta par Latvijas laikmetīgās mākslas procesiem sociālpolitisko pārmaiņu laikā, skatāms Jāņa Mitrēvica 1989. gada darbs "Nāk". Mākslinieks spriež, ka tas bija laiks, kad tika taisītas emocionālas lietas:
"Tagad, ar laika distanci uz to atskatoties, saprotu, ka tā bija reakcija uz esošo situāciju. Tajā laikā diezgan lakoniski nosaukumi man darbiem bija."
Lūzumpunkts un revolūcija
Domubiedri Sandra Krastiņa, Ģirts Muižnieks, Aija Zariņa, Edgars Vērpe, Jānis Mitrēvics un Ieva Iltnere spilgti sevi pieteica 1984. gadā izstādē "Daba. Vide. Cilvēks" Sv. Pētera baznīcā; īpaši izdaudzināts ir ekspozīcijas darbs/notikums "Svētais Vakarēdiens. Trešais galds mums pašiem". "Tas bija viens no tā laika riktīgajiem lūzumpunktiem, faktiski tā laika klasika," vērtē Mitrēvics. "Tur ir mūsu grupa un plus. Kā tas plus radās? Kad ilgi runājām par mūsu koncepciju un nonācām pie kaut kāda slēdziena, mēs vienkārši pieaicinājām profesionālus tēlniekus, lai varētu realizēt šo darbu.
Vai tā bija performance vai instalācija, ir grūti noteikt, un tam arī nav būtiskas nozīmes. [..] Tas viss kopā bija revolūcija – tā izstāde. Mūsu darbs vienkārši bija viena no izstādes sastāvdaļām."
Apdomājot leģendāro izstādi, to laiku un arīdzan klausoties, ko laikabiedri par to teikuši, Iltnere secina, ka katram kaut kas ir aizķēries, pie tam diezgan atšķirīgs. Atkāpjoties un palūkojoties vēl plašāk, māksliniece izceļ Lietišķās mākslas vidusskolas nozīmi domāšanas attīstīšanā. "Tā bija valsts valstī," viņa atminas. "Kad es iestājos no Rīgas 5. vidusskolas, kas bija nosaukta Zentas Ozolas vārdā, es jutos kā nokļuvusi absolūti citā pasaulē. Bija bibliotēka, bija žurnāli, bija [Imants] Žūriņš (viņš balstījās uz skandināvu stilu, lasīja lekcijas par Rietumu mākslu). No 1972. līdz 1976. gadam es tur mācījos. Es saprotu, ka tas bija nenormāli nozīmīgi – tie "lietišķie", kas iestatīja smadzenes. Ja par to laiku runā, gribētos kaut kādu izstādi vai pētījumu par Lietišķo mākslas skolu. Tāpēc, ka tā bija lietišķā māksla, varbūt nepievērsa lielu uzmanību, ka tur viss nav "socreālisms"."
Savukārt Jānis Mitrēvics atgādina par Mākslas dienām. "Tās parasti notika bez izstādēm iekštelpās; dažādi procesi notika arī ārpus telpām. Tur varēja atļauties daudz vairāk." Bet par mūslaikos kūrēto izstādi ""Mūra nojaukšana" viņš pauž: "Izstāde ir ļoti aktuālā, tā sasaucas ar mūsdienu laiku. Pilnīgi savādākā veidā, bet atkal noris lielas pārmaiņas pasaulē. [..] Tas process vēl nav noslēdzies, tas ir tikai iesācies."
