Mākslinieks Guntis Lauders, apspēlējot izstādes nosaukumu, saka – šeit laiks ir apstājies, jo vienkopus redzami darbi, kas tapuši pēdējos 35 gados, sākot vēl no mācībām Lietišķās mākslas vidusskolā. Rotas glabātas, rūpīgi sapakotas kastēs, un mākslinieka dzīvesbiedre Ingūna stāsta – krājuma izsaiņošana vien bijis kā skaists piedzīvojums un gremdēšanās atmiņās.
“Viņš netaisa vienu darbu, viņš vienmēr taisa tādas kā grupas, un viņš vienmēr man ir atļāvis izvēlēties to, kas man vislabāk patīk,” atklāj Ingūna Laudere. “Un īstenībā agrāk man bija tā, ka es nespēju gandrīz nevienu darbu atdot prom, man tas vienkārši fiziski sāpēja. Laika gaitā es jau pieradu, tāpēc tie vecākie darbi ir plašāk pārstāvēti. Jā, liela daļa no šiem darbiem, tā ir mana dzīve.”
Guntis Lauders vērtē, ka tieši muzejs šādai retrospektīvai izstādei ir ļoti piemērota vieta. Viņam esot interesanti redzēt, kā gadu gaitā mainījies paša mākslinieciskais rokraksts.
“No pirmsākumiem, kur es mēģināju parādīt rotu kā mākslu, nevis nēsājamu lietu, rotai jāspēlē tā pati loma kā gleznai vai grafikai,” stāsta mākslinieks. “Es mēģināju to tajā laikā pēc augstskolas radīt, milzīgi, skulpturāli un krāsām bagāti, un tagad jūs redzat, pēdējie darbi ir kvadrāts, aplītis.”
Tomēr mākslinieka daiļrades zinātāji norāda, ka stils gan palicis nemainīgs – redzot Gunta Laudera rotas, nav grūti atpazīt to autoru. Cauri gadiem saglabājusies maniere kombinēt dažādus augstvērtīgus materiālus – sudrabu ar dārgakmeņiem, koraļļiem, melnkoku un pat mamuta ilkņiem, turklāt šīs ir rotas, kas runā.
“Viņš arī skaisti zīmē, un šie zīmējumi, tās fantāzijas, viņa iedomās ieraudzītie tēli pārtop rotās.
Tās ir ne tikai tādas dizainiskas rotas, katrā rotā ir savs stāsts.
Viņš nenoliedzami ir stāstnieks, un naratīvs ir ļoti svarīgs,” ir pārliecināta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja Inese Baranovska.
Izstāde “Laiks” Valmieras muzejā apskatāma vēl visu augustu.
