Izstādē „Sāļais vējš” apskatāmi galvenokārt līdz šim neizstādīti darbi. Tie visi vēsta par zvejnieku dzīvi 70. gados Lapmežciemā, Engurē, Skultē un vēl citos zvejnieku ciematos. Kā jau Valda Brauna rokrakstam raksturīgs - darbi ir dziļi emocionāli un ar spēcīgu noskaņu. Laika gaitā tiem nākusi klāt vēl viena pievienotā vērtība - tie kļuvuši par spilgtu kāda jau aizgājuša laika liecību.
"Tagad, atskatoties atpakaļ, man ir prieks, ka es esmu to darījis un ka esmu saglabājis jau nākamajām paaudzēm zvejnieku ikdienu, krasta dzīvi, kādas šodien vairs nav," stāsta Brauns.
Fotogrāfijās iemūžināti gan piekrastes skati, gan zvejas dažādie procesi, gan pašu zvejnieku portreti. Valdi Braunu piesaistījusi viņu seju faktūra, tās raupjums, bet pašu zvejnieku būtībā fotogrāfam paticis viņu dabiskums un patiesums. „Ar viņiem bija viegli strādāt, jo viņi bija dabiski. Viņi „nestellējās”. Arī zvejnieku sievas, kas krastā strādāja... kādas viņām bija rokas un sejas - vēja appūstas. Bet vīri vispār - tādi tipāži, ka es toreiz par viņiem priecājos un turpinu priecāties arī šodien,” piebilst fotogrāfs.
Brauns arī stāta: „Tajā laikā, kad bildēju, tad man likās, ka zvejnieka dzīves veids ir ļoti romantisks, visapkārt jūra, vēji, laivas, kuģi. Taču, kad es viņu ikdienu iepazinu tuvāk, tad sapratu, cik patiesībā viņiem tas ir smags darbs. Tā romantika bija vairāk man, to visu iemūžinot”.
Rīdziniekiem būs interesanti ieraudzīt zvejnieku ikdienu Zaķusalā, ko arī 70. gadu vidū dokumentējis Valdis Brauns. „Es toreiz strādāju rūpnīcā „Straume” un, braucot no rīta uz darbu, es bieži vien iebraucu Zaķusalā, izpeldējos, un iemūžināju arī tur redzamo zvejnieku dzīvi. Fotogrāfijā tad arī redzam zvejnieku laivas un viņu darbošanos uz Rīgas fona,” stāsta fotogrāfs.
Fotogrāfs un arī viens no izstādes veidotājiem Arno Marnics ir pārliecināts - izstāde būs interesanta ne tikai fotomākslas mīļotājiem, bet arī cilvēkiem, kurus saista vēsture. „Es domāju, ka šiem darbiem piemīt vairāk tieši etnogrāfiskā vērtība. Tie ir absolūti unikāli, jo atspoguļo veselu tautsaimniecības nozari, kas būtībā šobrīd vairs nepastāv,” norādīja Marnics.
Dokumentējot ļoti konkrētas norises, Brauns arī šajos jūras tēmas darbos saglabājis savu poētisko un jūtīgo skatu. Šo skatu kā Brauna īpašo kvalitāti uzver Fotogrāfijas muzeja direktore Maira Dudareva: „Skatoties uz šiem portretiem - zvejnieku sievām un vīriem, - viņu sejas izstaro dzīves garšu un harmoniju. Jā, darbs ir ļoti smags, tomēr var sajust, ka cilvēki to dara ar mīlestību. Skatoties šīs fotogrāfijas, tu sajūti, ka tas ir kaut kas īsts un patiess, tur nekas nav samākslots”.
Valdis Brauns kopumā piedalījies gandrīz 300 starptautiskās izstādēs, ieguvis vairāk nekā 140 apbalvojumus. Viņa slavenākais darbs ir „Laimes lietus”, kurā iemūžināts kāds ļoti kolorīts kāzu mirklis. 1978.gadā šī fotogrāfija Holandē ieguva Pasaules preses foto zelta medaļu un Latvijā kļuva par otru visbiežāk publicēto attēlu tūlīt aiz Ļeņina portreta.
