Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Tam seko skicēšanas un zīmējuma veidošanas posms. Ja ikonogrāfija ir jauna, tā tiek radīta un izstrādāta kopā ar priesteri, baznīcu. Zīmējot tiek ievērots ikonogrāfiskais princips, kā veidojas apģērba krokas, kā tiek veidota seja, kā jāizskatās ikonas fonam un detaļām, kādas ir tēla proporcijas un kustība. Tā ir zināma stilizācija, līniju ritms, kustība un harmonija, līniju savstarpējā saistība un mijiedarbība.
Ikonā līnija ir lūgšana.
Ikona tiek gleznota uz īpaši veidota un balti nogruntēta dēļa. Dēlim visbiežāk tiek izmantots liepas koks, jo tas ir bez zariem un mīksts. Dēļa forma ir ar padziļinājumu, ko salīdzina ar Noasa šķirstu. Iedziļinātajā ikonas daļā tiek attēlots svētais vai sižets, un šī ir tāda kā izlūgta, gara piepildīta vieta. Ikonas malas ir pāreja un tuvošanās mūsu pasaulei. Dēlis tiek gruntēts ar pēc receptes sagatavotu grunti – levkasu. Grunts baltums arī darbojas kā gaisma.
Uz nogruntētā dēļa tiek pārnests vai uzzīmēts izstrādātais zīmējums. Zīmējumu nostiprina ar krāsas līniju. Pēc tam tiek līmēts zelts tam paredzētajās vietās. Tā kā zelts ir gan krāsa, gan gaisma, tas tiek līmēts pirms krāsu ieklāšanas, jo palīdz veidot ikonas kolorītu.
Kad zelts ir uzlīmēts, sākas darbs ar krāsām.
Ikonas glezno olas temperas tehnikā. Tas nozīmē, ka dabīgais pigments, krāsas pulverītis tiek sajaukts ar olas dzeltenumu.
Krāsu klājam plānos slāņos, kārtu pa kārtai. Gleznošanas process mazliet līdzinās pasaules radīšanai – sākumā viss ir neiztaisīts un tukšs, tad tiek radītas lietas, tad top gaisma, kas visu izgaismo, un beigās padarītais tiek atzīts par labu esam.
Pirmās krāsas kārtas vienmēr ir zeltainais okers. Tonis, kas ir tuvs zelta tonim un rada sajūtu, ka viss ir piepildīts ar Dieva klātbūtni un viss tiek uzticēts Dievam.
Tad, sekojot krāsu simbolikai, tiek ieklāti pamattoņi, lokālā krāsa.
Kad tā ieguvusi savu piesātinājumu un dziļumu, sākas gaismošanas process.
Saka, ka ikonas glezno ar gaismu. Tas nozīmē, ka, ievērojot jau zināmus un izstrādātus paņēmienus, mēs veidojam gaismas ritmu, liekot gaismas toni kārtu pa kārtai. Tā pamazām atklājas svētā tēls.
Gaisma ir jāglezno tā, lai radītu sajūtu, ka to izstaro svētais tēls. Ikona ir piepildīta ar neradītās dievišķās gaismas starojumu.
Kad ikona ir uzgleznota, tiek rakstīts uzraksts – svētā tēla vai notikuma vārds, lai radītais tēls savienotos ar savu pirmtēlu un ikona vairs nebūtu tikai gleznojums. Saglabāšanas nolūkos ikonu pārklāj ar pernicu un laku.
Ikonas gleznošana ir laikietilpīgs un pacietīgs darbs. Tiek izmantoti dabiskie materiāli – Dieva radītās un dotās lietas, lai, pieliekot savu radošo darbu, tās pārveidotu un zināmā mērā atdotu atpakaļ Dievam kā Viņa pagodinājumu, slavēšanu, kalpošanu Viņam. Tradicionāli netiek izcelts ikonas autors.
Ikonas mērķis ir vērst mūsu uzmanību uz Pirmtēlu, uz Neredzamo Dievu. Uzrunāt un aicināt skatītāju uz lūgšanu un apceri. Ārpus šī konteksta ikona zaudē savu jēgu, pat ja ir uzgleznota meistarīgi un ievērojot visus kanonus. Tāpēc varētu teikt, ka
ikonu gleznotājam vispirms ir jāuzglezno ikona sevī pašā.
Pareizāk sakot, šis process ir sinerģisks starp cilvēku un Dievu – ikonu gleznotājs meklē un glezno Dieva tēlu, un arī pati ikona jeb Dievs caur ikonas gleznošanu atgādina cilvēkam un atklāj patieso Dieva tēlu viņā pašā.
