Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Jau bērnībā Madernieka vide bija mūzikas ieskauta. Ģimenē tautas tradīcijas turēja godā, kas, starp citu, 19. gadsimta beigās nebija nemaz tik raksturīgi – tolaik daudzas latviešu ģimenes centās iesakņoties vāciskajā kultūrtelpā. Madernieka māte bija liela dziedātāja, arī Madernieka tēvocis bija saistīts ar mūziku – ērģeļbūvi, precīzāk, viņš veicis ērģeļu uzstādīšanu. Līdzīgi kā gleznotāji Valdemārs Tone un Johans Valters,
Madernieks esot spēlējis vijoli. Kopā ar komponistu Alfrēdu Kalniņu viņi bieži muzicēja dievkalpojumos. Cik tas ir bijis profesionāli, grūti spriest, taču Madernieka draugi – komponisti Emilis Melngailis un Arvīds Žilinskis – savās atmiņās min, ka Madernieks to ir darījis "samērā ciešami".
Diez vai gan tik labi kā Johans Valters, kurš pēc emigrācijas uz Vāciju spēlēja pat Drēzdenes operas orķestrī, tomēr – fakts paliek fakts.
Nevaram apgalvot, ka šī Madernieka vēlme pievērsties mūziķa karjerai bija ilgstoša, taču ir zināms, ka Pēterburgā, kur no 1892. līdz 1898. gadam Madernieks mācījās Štiglica Centrālajā zīmēšanas skolā, viņš īrēja mazu istabiņu kopā ar savu draugu Alfrēdu Kalniņu. Drauga mudināts, Madernieks studēja mūzikas teoriju un kontrapunktu, čakli apmeklēja koncertus, darbojās latviešu mākslinieku pulciņā "Rūķis" un pat mēģināja komponēt. Tagad varam tikai prātot, kāds būtu Jūlija Madernieka devums, ja viņš tomēr būtu kļuvis par komponistu, jo mums nav saglabājušies ne viņa sacerēto kompozīciju pieraksti, ne viņa mūzikas audioieraksti.
Svarīgākais tomēr ir tas, ka Madernieks savā mākslā meklēja un, šķiet, atrada to, ko ir mēģinājuši daudzi mākslinieki: kā šīs abas – mūzikas un mākslas – mūzas apvienot.
Līdzīgi šis jautājums teorētiskā aspektā nodarbināja krievu mākslinieku Vasīliju Kandinski, kura zinātniskos traktātus interesanti lasīt arī šodien, gandrīz 100 gadus pēc to sarakstīšanas. Madernieka ornamentu konstrukcijas ir rūpīgs, ilgstoša darba rezultāts, ko varētu salīdzināt ar fūgas uzbūvi: skatot viņa ornamentu, to redzam vienotu, taču šķiet, ka tas sastāv no vairākiem pavedieniem – balsīm.
Mūzika Maderniekam bija līdzās visu mūžu, tāpat kā viņa draugi – mūziķi: komponisti Jāzeps Vītols, Emilis Melngailis, Emīls Dārziņš, Alfrēds Kalniņš un vēlāk arī Arvīds Žilinskis.
Ar tiem viņš varējis ilgi runāt par mūziku, un komponistu atmiņas liecina, ka Madernieka spriedumi esot bijuši pamatoti un labi argumentēti. Madernieks draugiem veidoja grāmatu piederības zīmes – ekslibrus – un noformēja nošu izdevumus. Piemēram, viņš ir Alfrēda Kalniņa 1902. gada dziesmu krājuma izdevuma ietērpa autors. Savukārt Kalniņa veltījums draugam ir viens no zināmākajiem klavierdarbiem Latvijas mūzikā – miniatūra "Rudens".
Tomēr bez jautājumiem par mākslu un mūziku Maderniekam nereti nācās atbildēt uz vēl vienu.
Kādā intervijā viņam vaicāts, vai nav grūti dzīvot bez ģimenes. Viņš atbildējis, ka "laulība un māksla – divas augstas un patmīlīgas būtnes, kurām reizē kalpot tā, lai neviena no tām neciestu, spēj tikai nedaudzi mākslinieki".
Madernieka gadījumā māksla necieta. Bet viss pārējais – mūzika, saviesīgā dzīve un draugi – tikai veicināja tās attīstību.
