Šī māksliniekam galerijā "Alma" ir jau otrā izstāde, pirmā 2020. gadā "Alma Mater" veidota kopā ar Kristu Dzudzilo. "Izstādes, kas mums ir bijušas, esmu uzskatījis, ka tās ir duo izstādes, bet reizē tā vienmēr ir bijusi personālizstāde. Un tieši tāpat Kristai ir bijusi šī sajūta. Tas vienkārši notika kaut kā dabiski, šī nepieciešamība izdarīt kaut ko pavisam vienam," stāsta Reinis Dzudzilo, piebilstot, ka viņa izstādei galerijas telpās sekos Kristas izstāde, kur būs skatāmi zīmējumi no sērijas "Es visu atceros" (sērija tiek publicēta žurnālā "Rīgas laiks"). "Krista saka, ka viņa visu atceras, un viņa patiešām visu atceras un ieiet ļoti, ļoti konkrēti ainā kā attēlā, kā bibliotēkā. Man pretēji viss ir, es visu aizmirstu, visdrīzāk nevis vienkārši aizmirstu, bet tā es savu psihi pasargāju," par izstāžu mijiedarbību saka mākslinieks. Tā ir abu mākslinieku saruna – Kristas darbu ciklam "Es visu atceros" Reinis pretstata darbu "Aizmirstu". " Cilvēkiem, kas nāk no vienas puses, pirmais atklājas vārds "mirstu", cilvēkiem, kas nāk no otras puses, tiem atklājas "aiz", un tad kaut kur tajā vidus punktā atklājas viss šis veselais vārds "aizmirstu"", par darbu "Aizmirstu" teic mākslinieks.
Mākslīgās gaismas objekts, svečturis, kur LED uguntiņas runā strāvas valodā, sastāv no 35 svečturiem, kā rakstīts izstādes aprakstā: es esmu pieredzējis 35 dzimšanas dienas, 36 pavasarus, bet vēl vairāk ziemu – 37. Tā mākslinieks nonāk pie dīvainā pakāpiena 35 36 37. "Šī sirrealitāte, šis atkārtojošais cikls, ko ietver svečturi, iezīmē to, ka ir kaut kas, kas seko viens aiz otra [..] un kas izveido pat arhitektūru", saka Reinis, un patiesi, ieskatoties objektā, var saskatīt trijstūri, kas ir kā tunelis vai celtne: "Kas kļūst kaut kādā ziņā par patvērumu vai uzbūvē no šīs atkārtojamības dzīvi." Galerijas atvērtā telpa ļauj šo arhitektūru ieraudzīt no dažādām pozīcijām, atkāpties desmit, divpadsmit metrus, pāriet pāri ielai, mainīt skatpunktu un panākt distanci, kas daudzās citās galerijās nav iespējama, tuvinot izstādi skatuves mākslai. Ir gada tumšais laiks, lai arī vistumšākā diena jau aizvadīta, dienas kļūst garākas un sācies ceļš uz gaismu, tomēr tumsa vēl ir klātesoša. Līdz ar janvāri no veikalu plauktiem pazūd Ziemassvētku svečturi, tie vairs nav atrodami, tā apliecinot, ka tumsas laiks ir pagājis. "Pats objekts ietver to sevis aizmiršanu, un šī izstāde ļauj atcerēties, varbūt pagarināt šo mirkli, kuru es ieraugu kā skaistu," saka Reinis.
Izstādes aprakstu Reinis nobeidz ar tekstu: "Daudz laimes dzimšanas dienā! Es ielūdzu sevi un Tevi, mans draugs, tevi, garāmejošais un šurp nākošais!" Taču šī nav gluži jubilejas izstāde, to veidojošie elementi skar dzimšanas tēmu, tādi ir Ziemassvētku svečturi, ko lietojam Adventes laikā, lai skaitītu laiku līdz brīdim, kas, vismaz daļai Rietumu sabiedrības, saistās ar Jēzus Kristus dzimšanu. Tas mākslinieku rosinājis jautāt: "Vai es piedzimstu ik gadu, cik reizes es vispār piedzimstu?"
Ērihs Fromms kādā grāmatā teicis, ka daudzi cilvēki nomirst nepiedzimuši, šis paradokss nodarbina izstādes autoru, domājot par ķermeni, garu un apzinātību, sevis pārvarēšanu dažādos veidos, arī, piemēram, svinot dzimšanas dienas. "Mēs vispār svinam dzimšanas dienas, arī es viņas svinu, man bieži vien to ir gribējies darīt ļoti lielā skaitā, uzaicināt visus draugus. [..] Esmu gribējis būt tik drosmīgs, tas nav vienkārši – pasauc visus draugus savā dzimšanas dienā, tas pieprasa atbildību, uzmanību, tas pieprasa rūpes, man liekas, tas pieprasa arī daudz upurēšanās. Šī kaut kādā ziņā ir atbilde tam," atklāj Dzudzilo. Reiņa Dzudzilo dzimšanas diena ir 11. martā, dienā, kas, tēlaini izsakoties, būs šīs izstādes nāves diena, tā atkārtojot šo nemitīgo, paradoksālo ciklu, kur miršana mijas ar dzimšanu.
