Ingvilda Strautmane: Mēs gribējām ar jums sākt jauno gadu Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo", bet jūs bijāt prom. Kā jūs tā izdomājāt 1. janvārī pazust no Latvijas?
Katrīna Neiburga: Tas bija ļoti negaidīts lēmums priekš manis. Tā bija kā izkāpšana no komforta zonas – aizlaisties prom ar tuvu draudzeni Agnesi Krivadi pie Romas, nokļūt kontaktimprovizācijas festivālā, un nodarboties ar kustībām. Tas ir kaut kas man absolūti jauns, negaidīts un neierasts. Tāpēc es uz šo gadu arī skatos ar tādu interesi, pie kā mani tas novedīs, ja tas sākās ar šādu lidojumu prom un negaidītu notikumu manā dzīvē, kur es tiešām pieredzēju kaut ko tādu, ko nekad nebiju pieredzējusi. Tas man lika ļoti atvērties un atvērties tādām intīmām sajūtām ar svešiniekiem. Tā tiešām bija izkāpšana no komforta zonas.
Bet gada noslēgums un faktiski arī jaunā gada sākums bija "Biežņā", Ventspilī. Man bija iespēja redzēt tikai fotogrāfijas. Izskatījās ļoti vērienīgi!
Tas īstenībā bija jau divus gadus plānots pasākums. Bija doma to uztaisīt jau iepriekšējos Ziemassvētkos, kad mūs Miks Magone uzrunāja. Toreiz uznāca kārtējais lokdauns un mums nekas nesanāca. Bet tā ideja laikam mums visiem tā iepatikās, ka likās, ka šoreiz tas ir jāpaveic. Paralēli Ziemassvētku vakara gatavošanai un dāvanu saiņošanai, bija jābrauc uz Ventspili un no daudzām, daudzām eglēm, kas tika iegūtas apkārtnē, bet no grāvjiem (nevajadzīgās egles, kas tika izcirstas, pēc tam tika nodotas kā malka kurināšanai sociālajās mājās), mēs uzbūvējām "Biežņu". Ja no sākuma plāns bija būvēt to Lielajā zālē, tad beigās mums bija Mazā zāle. Un es teiktu, paldies Dievam, jo es nevaru iedomāties, kā būtu pielikt tik pilnu Lielo zāli ar milzīgām un mazām eglēm, zariem.
Kā es beigās sajutu to instalāciju – tā ir kā egles iekšējā būtība, kurā tu iekļūsti;
tā kā tāda egles dzemde, tā sajūta, ka tu esi ļoti, ļoti tuvu un ļoti, ļoti iekšā, un tev ir iespēja padomāt par tādām atbildīgām tēmām kā – vai tu gribi cirst tās eglītes vai nē, kā tu izpušķo savu māju. Mums viena no lietām šajā instalācijā bija tāda, ka visi varēja nest savas nokaltušās, ārā metamās eglītes, kuras pievienojās "Biežņai".
Un cilvēki nesa?
Cilvēki nesa. Jāsaka, diezgan aktīvi. Kā es dzirdēju, apmeklējums bijis 80 cilvēki dienā, kas man likās pilnīgi neticami. Nezināju, ka Ventspilī ir tik daudz cilvēku, kas ieinteresēti kultūras pasākumos. Viss beidzās ar to, ka bija fantastisks koncerts, kas radīja vēl tādu, es teiktu, vibrāciju un vēl dziļāk tevi ievadīja tajā egles sajūtā. Es beigās bija ļoti, ļoti, ļoti iespaidota no šī visa notikuma.
Tas notika Ventspils koncertzālē "Latvija". Bet tagad jūsu prāts noteikti jau ir aizņemts ar jauniem projektiem?
Jā, ir jauni projekti. Tieši šobrīd esmu ļoti aktīvā periodā, kad man kopā ar Nilu Īli ir jāizgatavo mūzikas instrumenti no kauliem, ledus un ragiem. Mums ir lieli plāni – Valmieras vasaras teātra festivālā būs laikmetīgā opera, komponiste ir Anna Ķirse, sauksies "Vēsā jaunava", pēc [Jerna] Rīla romāna. Tā jau 20 gadus ir viena no manām mīļākajām grāmatām. "Vēsā jaunava un citi blēņu stāsti" ir par cilvēka vientulību, par dzīvi aiz polārā loka Grenlandē, kur viņi ir mednieki, izkaisīti mazās saliņās, kur šķir viņus tūkstošiem kilometri sniega. Brīžiem tas ir absolūts baltums, brīžiem – pilnīga, absolūta tumsa. Savā ziņā tas pat ir aktuāli šodien, kad mēs izolējamies un brīžiem paši arī nonākam tādās saliņās. Mēs kopā, vēl Klāvs Mellis ir iesaistījis, veidosim pusotru stundu garu, vizuāli juteklisku, muzikālu notikumu. Instrumenti tiek veidoti, lai komponiste jau var izmēģināt, un rakstot mūziku jau zināt, ar ko viņai ir jārēķinās. Tiks iesaistīts arī Radio koris, par ko man milzīgs prieks. Šobrīd mana mašīna, piemēram, ir pilna ar kauliem, ragiem.
Jūs arī "Facebook" meklējāt ragus.
Tas bija tieši šim notikumam. Rīt mēs dodamies pie Nila, sāksim jau ragos stiept iekšā stīgas. Brīnišķīgi, ka ir arī tādi cilvēki, kuri ir vienkārši gatavi palīdzēt un pēkšņi atdot savas relikvijas, glabātās lietas tādam notikumam.
Bet viss šis vēsais sniega stāsts notiks vasarā?
Jā. Tas man arī likās ļoti interesanti un pareizi, jo tas būs absolūts kontrasts. Šie pilošie instrumenti, kur viena daļa tiešām būs no ledus – man liekas, būs ļoti labs kontrasts.
Tas izklausās neparasti. Sakiet, cik daudz šobrīd var plānot savus darbus?
Tas ir briesmīgs, sarežģīts jautājums. Tieši šodien pienāca kādas trīs īsziņas par šodienu, par rītdienu, par aizparītdienu, ka mainās plāni, jo kāds ir kontaktpersona un nekas nesanāks.
Pilnīgi nestabili, nekas nav saprotams, bet tu nevari neko nedarīt.
Tā kā man, godīgi sakot, laikam galvenais ir process, tā darīšana, domāšana, darba veidošana, tad es pat… Man arī bija tāds notikums ar Dāniju: man bija projekts, kur viss jau bija izdomāts, bija vienkārši jāaizbrauc izdarīt to lietu, un tas pēkšņi atcēlās. Es pat teiktu, ka es tik ļoti nepārdzīvoju, jo līdz tam viss tas, kas bija noticis – tās tikšanās, staigāšanas pa mežu, arī visas idejas – tas ir ļoti labi pavadīts laiks. Es ļoti ceru, ka vasarā būs brīvāk un viss notiks, bet var rēķināties, protams, arī ar to, ka nekas nebūs.
Vasarā jums plānā arī "Sansusī" festivāls?
Jā, sadarbība ar Annu Ķirsi. Tas būs nelielāks, bet daudz intīmāks notikums, kur es veidošu maskas un scenogrāfiju. Tas notiks ārā, mežā. Par to es vēl tik daudz varbūt nestāstīšu. Sanāk, ka šajā gadā ir pat trīs lietas, ko daru kopā ar Annu. Mums tāda interesanta sakritība notikusi.
Vai virziens, kādā jūs domājat savā radošajā darbā, ir saistīts ar zaļo domāšanu (ļoti plašā izpratnē)? Kā jūs teicāt – mēs savācām to, kas ir nederīgs, pārvērtām to mākslā, un pēc tam to atkal pārvērtām kaut kādā citā enerģijā.
Man tas vienmēr licies svarīgi. To es it sevišķi esmu izjutusi milzīgās izstādēs, kur mēs ar [Andri] Eglīti, esam piedalījušies, piemēram, Venēcijas biennālē vai Tehnoloģiju izstādē Barselonā, kur taisījām milzīgu stendu Latvijas mobilajām tehnoloģijām.
Kad tu redzi tos milzīgos pārpalikumus, tās izgāztuves, ko pēc tam šķūrē pēc šīm izstādēm – priekš, kam tas viss ir vajadzīgs? Tāpēc mēs mēģinām, un man tas tiešām ir ļoti svarīgi, vienmēr padomāt, no kāda materiāla un ko tu veido.
Toreiz veidojām stendu no kūdras, lai pēc tam šo stendu simboliski varētu izbērt parkā, un tas neradītu aiz sevis tos visus negatīvos soļus. Un tāpat par eglītēm domājot vai par "Armpit", ko veidojām Venēcijai, visi tie materiāli, ko mēs izmantojām, tika pārizmantoti un vēl aizvien tiek izmantoti jauniem mākslas darbiem. Es teiktu, ka Ances Vilnītes instalācijā izstādē, kas tikko bija mākslas telpā "Brīvība" un kas tika nominēta Purvīša balvai, arī bija daži dēļi no "Armpit" instalācijas. Par to man ir milzīgs prieks, ka tie materiāli ir apritē, tie dod labumu, tie netiek izmesti ārā, nepūst mežos. Tā ir viena no ļoti svarīgām tēmām.
Mākslas telpa "Brīvība" – tā tagad būs dokumentēta ar to, ka ir nominēta izstāde. Bet tā jau ir pagātne?
Jā, diemžēl. Bet nav ko bēdāties. Tā bija, man liekas, brīnišķīga vieta gan notikumiem, gan izstādēm. Šajā vietā notika četras izstādes – bija Brendai Jansonei, kas arī tika nominēta Jaunajai mākslinieku balvai caur "Kim?", bija Sabīnei Vernerei, kas arī tagad ir nominēta Purvīša balvai, bija Pēterim Vīksnam izstāde un Ancei Vilnītei. Man ir milzīgs prieks par to, ka sanāca tādā īpašā brīdī, kad ir tukšas telpas un tu viņas vienkārši saņemies un izmanto, un izdari, pēc manām domām, vienkārši labu darbu.
Galvenais uzstādījums man bija parādīt jaunos māksliniekus, kuriem varbūt nav tāda veida iespējas izstādīties pašā Rīgas centrā, Brīvības ielā 40, milzīgās, skaistās telpās.
Kamēr tas bija iespējams, man likās, ka tas ir jādara un viss. Paldies arī sadarbībai ar "Satori" un paldies Henrikam Eliasam Zēgneram, ar kuru mēs viens otru pabalstot caur pandēmijām, caur lokdauniem, caur lauztām kājām un kovidiem visam tam gājām cauri. Ir labas atmiņas, un man liekas, ka šiem māksliniekiem ir brīnišķīgs notikums viņu dzīvē.
Jūs domājat par kādu jaunu mākslas vietu?
Man likās, ka es diez vai par kaut ko tādu domāšu, bet laikam āķis ir lūpā. Tā būs intīmāka vieta, tā būs arī vairāk tāda domu telpa, sevis pašattīstīšanas telpa, visa skaistā telpa. Es sapratu, ka man ļoti gribas veidot vietu. Tā ir tāda sajūta, ka tu gribi savus domubiedrus [pulcēt], dalīties ar lietām, ko esi līdz saviem 40 gadiem uzzinājis, ieguvis, izlasījis. Tā būs vieta, kur būs ļoti konceptuāli atlasītas grāmatas, īpašs, "curiosity" kabinetu veidā veidots tāds kā veikals. Tā būs vieta nelielām izstādēm. Nebūs milzīgas instalācijas. Tā būs garīgā prakse, laikmetīgā māksla, enerģiju savienojums. Tā būs oranžērijas tipa kafejnīca, ļoti daudz zaļu augu. Tā būs vieta, kur tu ieej un nekad negribi nākt ārā, pēc manām domām.
Tas būs Rīgā?
Jā.
Bet tā vieta, kas joprojām turpina attīstīties, ir "Savvaļa", vai ne?
"Savvaļa" turpina attīstīties. Šodien ir pirmizrāde filmai par "Savvaļu", ko veidoja Uģis Olte. Par "Savvaļu" jārunā ar Andri Eglīti. Es "Savvaļā" esmu māksliniece, kas piedalās, laikam sanāk katru gadu ar kaut kāda veida darbu – parasti tie ir pagāniski rituāli, notikumi. Nākamais gads arī solās būt interesants, jo Eglītis būvē Pelēko kubu. Tā būs arī izstāžu zāle tādā mežonīgā apkārtnē, vidū tīra, perfekta zāle, kur var izstādīt mākslas darbus. Tas būs tas jauninājums. Ja mēs esam pieraduši pie dubļiem, gumijas zābakiem, tad šis būs kaut kas pilnīgi savādāks. Tur varēs no mašīnas baltās zeķītēs iekāpt un apskatīties mākslu, ja negribas staigāt pa purviem un mežiem.
Tas nozīmē, ka vasarā būs jābrauc uz "Savvaļu".
Noteikti.
