Izstāde "Armāns Rasanfoss. Liktenīgā" muzeja "Rīgas Birža" Boses zālē būs skatāma no 23.novembra līdz nākamā gada 2.februārim.
Beļģu mākslinieks Armāns Rasanfoss (Armand Rassenfosse; 1862–1934) ir viens no pazīstamākajiem 19.gadsimta beigu – 20.gadsimta sākuma Ljēžas grafiķiem un gleznotājiem, kurš, pārsteidzošā kārtā, savu arodu ir apguvis pašmācības ceļā. Neskatoties uz to, Rasanfoss beļģu un franču mākslinieku vidē ir slavens ar dažādu grafikas tehniku izkopšanu un pilnveidošanu. Sākot ar 1892.gadu, viņa uzlaboto krāsainā oforta tehniku sāk dēvēt par „Ropsenfosse". Šis vārds ir veidots no divu mākslinieku uzvārdiem – Felisjēns Rops (Félicien Rops; 1833–1898) un Armāns Rasanfoss.
Franču grafiķis Felisjēns Rops ir bijusi neapstrīdama autoritāte Armānam Rasanfosam, vēl vairāk – Rasanfoss ir strādājis tiešā viņa ietekmē. Līdz ar to, tāpat kā Ropam, Rasanfosa darbos dominē sievietes tēls. Atšķirība ir tikai tajā, ka erotisko ainu meistars Rops pārsvarā sievieti redz kā prostitūtu, pavedēju, perversu būtni un izvirtuli, kuras rokās vīrietis ir tikai manipulējams subjekts vai bezpalīdzīgs upuris sieviešu vēlmju un iegribu pasaulē. Savukārt Rasanfoss jutekliskajās sievietēs reizēm ierauga pilnību, mieru un apbrīnas vērtu skaistumu. Tomēr šis aklais naids pret būtnēm, kas manipulē ar vīrieti, dažkārt parādās arī Rasanfosa mākslas darbos. Ropa ietekme ir pārāk spēcīga.
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) krājumā glabājas 78 Armāna Rasanfosa darbi. Pieci no tiem ir gleznas, pārējie – grafikas un zīmējumi. Apjomīgais Rasanfosa mantojums ir daļa no 20. gadsimta sākuma beļģu mākslas kolekcijas, kura 20. gadsimta 30. gados tika uzdāvināta toreizējam Valsts mākslas muzejam. Līdz 2011. gadam tā atradās Rīgas pilī. Pirmos piecus darbus muzeja kolekcijai ir dāvinājis mākslinieks pats, bet lielākā daļa laikā no 1935. līdz 1937.gadam ir saņemta no viņa dēla, Ljēžas Universitātes profesora Dr. Andrē Rasanfosa, tiešā Armāna Rasanfosa mantinieka.
LNMM esošā Armāna Rasanfosa darbu kolekcija raksturo abas jau minētās autora daiļrades šķautnes – viņa attēlotās sievietes var būt elki, graciozi savā skaistumā, bet vienlaicīgi arī dēmoni, kas spēj sēt tikai postu. Šādi, atsedzot sievietes divējo dabu, ir veidota arī izstāde. Tā ir neliela izlase no kopējā muzejam dāvinātā mantojuma.
