Porcelāna ražošana Rīgā aizsākās 19.gadsimta vidū, kad Maskavas forštatē tika nodibināts krievu uzņēmēja Sidora Kuzņecova uzņēmums, bet kopš 1886.gada darbojās vācu rūpnieka Jakoba Jesena fabrika. 20.gadsimta 20.gadu sākumā jaunajā neatkarīgajā Latvijas Republikā latviešu mākslinieki pievērsās domai par nacionālās idejas apgarotas un stilistiski vienotas priekšmetiskās vides izveidi. Lai realizētu šos jaunos principus, 1925.gadā trīs mākslinieki - gleznotāji Romans Suta un Aleksandra Beļcova, kā arī grafiķis Sigismunds Vidbergs nodibināja porcelāna apgleznošanas darbnīcu "Baltars". Porcelāna ražošanas attīstību Latvijā veicināja vietējās izejvielas un ostas, kas nodrošināja gatavās produkcijas eksportu.
Liepājas muzejā izstādītā "Porcelāna kolekcija" ietver vairāku porcelāna apgleznošanas darbnīcu mākslas darbus, kas iekļauti Latvijas kultūras kanonā. Īpašu vērību pelnījuši "Baltars" porcelāna trauki, šķīvji un citi mākslas darbi. Zīmīgi, ka šīs darbnīcas pārstāvju konceptā vērojama individuāla tēmu atlase un rokraksts, taču kopā tie veido vienotu, oriģinālu stilu, interpretējot pagājušā gadsimta 20. un 30.gadu spilgtākos mākslas virzienus - modernismu, nacionālo romantismu un "Art Déco".
Ne mazāku ievērību pelnījušas divas citas porcelāna darbnīcas - Sigismunda Vidberga vadītā un Latvijas preses magnātu Emīlijas un Antona Benjamiņu sponsorētā darbnīca "Burtnieks" (1928 - 1939), kā arī Niklāva Strunkes izveidotā darbnīca "Ri Pors" (1933 - 1934). Šie darbi viegli atpazīstami, jo tajos visspilgtāk attēlotas nacionālā romantisma tēmas - tautu meitas un tautu dēli. Neiztrūkstoši ir arī Rīgas slaveno Kuzņecova un Jesena porcelāna fabriku mākslas darbi.