Ar Mariju Zeņkovu Rus.lsm.lv tikās Ukrainas un Latvijas mākslinieku kopizstādes "Karš un miers"/"Вiйна i Мир" atklāšanā.

Marija Zeņkova: Mēs izbraucām no Kijivas 14. martā. Mēs – tā esmu es, tēvs, māte un kaķis. Lēmums tika pieņemts pēc tam, kad mana puiša mājā trāpīja raķete.

Ludmila Meteļska: Puisis ir Kijivā, bet jūs ­– Rīgā.

Jā. Mēs pastāvīgi sazvanāmies, ar viņu viss ir labi. Bet mans tēvs varēja aizbraukt, jo ir otrās grupas invalīds.

Paldies, ka pie mums.

Mums ir daudz draugu dažādās valstīs, bet rīdzinieki atsaucās pirmie. Atsaucās tēva jaunības draugs Juris Narnickis, viņi nebija tikušies vairāk nekā trīsdesmit gadu. Kara laikā uzpeld senie kontakti. Vispār "Facebook", "Telegram" kanālā daudzi reaģē uz nelaimi – latvieši ielaiž pie sevis par velti, bet, ja arī izīrē mājokli, tad par minimālām cenām. Reiz Rīgā pie mums pienāca sieviete un sāka piedāvāt palīdzību. Mēs atteicāmies, jo mums viss ir labi, bet bijām viņai ļoti pateicīgi. Latvija ir zeme ar lielu sirdi.

Ceļam līdz Rīgai bija vajadzīgas divas dienas, evakuācijas vilcienā – kā filmā par Pāvelu Korčaginu, kad cilvēki stāv un sēž pārmaiņus. Līdz Polijas robežai braucām 28 stundas – laimīgā kārtā Andrejs, tēva drauga radinieks, piebrauca pie robežas un mūs paņēma. Mēs apmetāmies dzīvoklī, kurā neviens nedzīvoja. Radās jautājums par pārtikas produktiem, mēs vērsāmies pie "Facebook" grupas – atsaucās ļoti daudzi, atbrauca, atveda pārtiku.

Jums pienācās saņemt naudu.

To dod – bet divas nedēļas pēc pieteikuma noformēšanas. Kopā ar pārtikas produktiem. Cik saprotu, Latvija vienkārši nespēj tikt galā ar lielo cilvēku pieplūdumu.

Taču divas nedēļas kaut kā jādzīvo.

Viss bija ļoti aizkustinoši – ieej Kongresu namā (tagad Rīgas atbalsta centrs Ukrainas iedzīvotājiem atrodas Kaļķu ielā 1 – L.M.), un brīvprātīgie tev uzreiz izsniedz papīra paciņu ar pārtiku. Trīs nedēļas gājām pusdienot uz Kaļķu ielu 1, pēc tam saņēmām naudu. Sociālā palīdzība būs katru mēnesi, 261 eiro uz trijiem. Saņēmām un nosūtījām naudu vecmāmiņai uz Ukrainu. Vēl mums katram izsniedza e-talonu 20 braucieniem. Par laimi, Rīga ir diezgan kompakta pilsēta, var nebraukt, bet vienkārši iet kājām.

Nekad līdz šim nebijāt bijusi Rīgā?

Nē, šis ir mans pirmais brauciens uz šejieni.

Kā orientējāties?

Laimīgā kārtā ir navigators, izsniedz arī kartīti ar internetu. Bet sākumā, kad meklējām vēstniecību, skatījāmies, kur ir Ukrainas karogs un domājām – tā ir šeit. Vai te? Vai tur?

Pēc tam izrādījās, ka visa Latvija, sākot ar kafejnīcām un beidzot ar valsts iestādēm un bērnudārziem, ir mūsu karogos. Tas ir ļoti aizkustinoši.

Mēs noformējām dokumentus un paralēli meklējām darbu, sūtījām CV, vēstules. Māte strādāja Kijivas Kultūras departamentā – viņa ir mākslas zinātniece, un Rīgā viņu paņēma par zāles uzraudzi muzejā "Rīgas birža". Tēvam veicies mazāk – viņš ir žurnālists, un uz nevienu mūsu pieteikumu neesam saņēmuši konkrētu atbildi. Bet viņš lieliski raksta krieviski, tāpēc esam meklējumos.

Bet es vienkārši atvēru Rīgas galeriju sarakstu un visām uzrakstīju: sveicināti, mani sauc tā un tā… Paralēli iepazinos ar Mākslas akadēmijas rektoru – arī uz turieni aizgāju un teicu: sveicināti, mani sauc tā un tā… Es saprotu, ka tā nemēdz darīt, parasti viss notiek citādi.

Tagad viss nav parasti.

Par laimi, atradu specialitātei atbilstošu darbu, mācu bērniem zīmēšanu, pirms Lieldienām apgleznoju olas un divmetrīgus zaķus firmai, kas nodarbojas ar bērnu svētkiem. Uz manu CV atsaucās galerijā "Pegazs" un iepazīstināja ar Inesi, galerijas "Bazar’t" saimnieci. Viņa piedāvāja nākamajai izstādei veselu sienu, bet tobrīd man nekā nebija – ne ar ko gleznot, ne uz kā gleznot, un Inese ierakstā "Facebook" lūdza sagādāt man otas, krāsas, kādus materiālus. Es par sevi varu teikt, ka Kijivā man ir vesels čemodāns ar krāsām, kuras pērku tikai tāpēc, ka man šīs krāsas patīk, bet kādu laiku tās neizmantoju. Es cerēju, ka Rīgā atradīsies mākslinieks, kurš gribēs ar mani dalīties ar kaut ko tādu, kas viņam nav īpaši vajadzīgs, bet atsaucās ļoti daudz cilvēku. Bērnu studijā gan darbinieki, gan skolotāji paši vāca man gan audeklus, gan krāsas, gan otas. Aicināja ciemos un piedāvāja izvēlēties, kas vajadzīgs.

Visi mani darbi, kurus šeit redzat, gleznoti uz dāvinātiem audekliem ar dāvinātiem materiāliem.

Es gleznoju un paralēli sapratu, ka uz Latviju brauc daudz radošu cilvēku – viņi atbrauc un nezina, ko darīt tālāk. Tāpēc sāku aicināt piedalīties projektā citus māksliniekus. "Telegram" kanālā ievietoju sludinājumu, ka mēs meklējam māksliniekus bēgļu vidū, meklēju "Facebook" kolēģus bez darba, un tie, kuri atsaucās, būs pārstāvēti šajā izstādē. Mums ir pieteiktas nevis divas ukraiņu mākslinieces – es un Eleonora Butenko no Odesas, bet astoņi mākslinieki. Vienkārši pārējie vēl glezno savas gleznas.

Viņiem arī nav, ar ko, un nav, uz kā gleznot. Un nav arī, kur.

Es gleznoju virtuvē. Principā gleznot var visur.

Bet termiņi! Trīs nedēļās esat radījusi 23 darbus. Vai tas ir emociju uzplūds, vai arī rezultāts tam, ka esat atbildīga to priekšā, kuri sagādāja jums materiālus un telpu ekspozīcijai?

Sākumā tā bija vēlme kaut ko uzgleznot. Bet pēc tam, kad latvieši sāka tik aktīvi atsaukties uz mūsu aicinājumiem, es sapratu, ka nevaru nevienu no uzdāvinātajiem audekliem atstāt neapgleznotu. Tiesa, trīs no tiem es apgleznot tomēr nepaspēju, to būtu pārāk sarežģīti izdarīt fiziski, bet ļoti gribējās, lai cilvēki, kuri man pasniedza tādu dāvanu, redzētu, ka tas nav bijis veltīgi.

Šī izstāde ir mana pateicība latviešiem, "Karš un miers" no miera pozīcijas. Gribējās kaut ko gaišu un labu.

Viena pretkara glezna tomēr ir.

Tā nāca ļoti smagi – man negribējās to gleznot, bet jau bija izziņots izstādes nosaukums un kaut vienai gleznai bija jāatbilst kara tematikai, manam stāvoklim, kad ierastā pasaule brūk un tu nezini, kas būs tālāk. Taču, kad saskaries ar kaut ko sliktu, tu gribi domāt par labo. Jā, mums jārunā par to, kas notiek, bet tas ir žurnālistu, nevis mākslinieku darbs. Man ļoti patīk Vereščagina glezna "Kara apoteoze" – tas ir spēcīgs darbs par karu bez konkrētuma.

No kurienes radušies ziedi šajos jūsu darbos, ir skaidrs. Bet no kurienes akts?

Gribas sevī atstāt mazliet no meitenes, neskatoties ne uz ko. Modiljāni man kļuva par vienu no māksliniekiem, kas iedvesmoja šai sērijai, viņš radīja tādas sievietes tēlu, kura ir ļoti tāla no notiekošā. Bet, kad redzi ļoti daudzas bēgles, pamani, ka viņas ir ļoti sievišķīgas, neskatoties uz to, kā izskatās. Tas ir īsts skaistums.

Ainavas – vai tās ir atmiņas par Ukrainu?

Daļēji. Ir divas konkrētas ainavas – vecmāmiņas māja Poltavas apgabalā. Izstādē ir daudz ziedu, daudz saulespuķu – pie mums ir daudz lauku, un saulespuķe ir viens no galvenajiem Ukrainas simboliem. Es sapratu, ka man ļoti patīk šī puķe, kas stiepjas pie saules un vienlaikus ir kā saule. Kad parādījās lielais audekls, sākuma bija plānots uzgleznot karu, bet kaut kādā brīdī uz tā sāka parādīties saulespuķes, un es sapratu, kādu domu ielieku šajā dzīvespriecīgajā augā: ka galu galā viss būs lieliski. Ka atkal būs lauki un viss būs skaisti.

Apkārt jūsu gleznām ir Latvijas mākslinieku darbi. Kā jūs izjūtat to, ar ko atšķiraties no pārējiem?

Te ir ļoti daudz tumšu darbu, bet es centos atiet no melnās, brūnās gammas, taču tā tomēr parādījās, tā bija zemapziņas izpausme.

Latvijas māksliniekiem gleznas ir filozofiskākas, tās ir ilga procesa rezultāts, viss ir savaldīgi, krāsas ir maigas, bet man – emociju uzplūds, kas bija jāiemūžina.

Pēc savas stilistikas ukraiņu māksla ir ļoti spilgta un dekoratīva. Ukraina aizrauj ar dzīvīgumu, sulīgumu…

… atklātumu. No tā rodas tīras krāsas – tas ir rakstura atklātums.

Vienkārši mums ir vairāk saulainu dienu… Mēs neplānojam palikt Rīgā – paliksim te līdz karadarbības beigām. Tur tomēr ir dzimtās mājas. Māte jau visu laiku grib braukt atpakaļ, teic, ka viņai tur ir puķes.

Tās nevar pārvest pāri robežai kā kaķi. Ko izdevās paņemt līdzi?

Drīkstēja ņemt līdzi tikai vienu somu, jo vilcienā bija ļoti maz vietas un somas var vienkārši izmest no vagona. Es paņēmu savas emaljas.

Tās vienīgās izstādē ir radītas Kijivā, nevis Rīgā.

Vienkārši ņēmām lietas, kuras var pārdot. Emaljas ir uz metāla, tās var pārdot kā metālu.

Kara dēļ māksla zaudē vērtību, cilvēku karš padara nežēlīgu.

Viens no iemesliem, kādēļ aizbraucu: līdztekus pastāvīgajiem sprādzieniem un apšaudēm lentē pastāvīgi redzēju agresīvus ukraiņu komentārus par notiekošo. Lai gan saprotu – tas, ko krievi dara Ukrainā, ir neticama cietsirdība. Man ļoti gribējās ieraudzīt vismaz kaut ko labu. Laimīgā kārtā Rīgā man ar to paveicies.  

Paldies.

Latvijā ir liels procents krievu, un man latvieši pastāvīgi jautā, vai kāds man nav nodarījis pāri, bet es nevaru saprast, kāpēc viņiem tas būtu jādara. Man te ir draugi, krievi, bet viņi mani atbalsta, cenšas palīdzēt.

Es saprotu, ka mana nostāja nav populāra, ka ļoti daudzi ir noskaņoti kategoriski, bet es ceru, ka pēc kāda laika viss būs labi.

Ak, kā gribētos.

Bija Austrumukraina, bija Rietumukraina, bet tagad mēs esam ļoti saliedēta valsts. Pēc tautskaites datiem, krievu skaits ir samazinājies, tātad cilvēki sākuši sevi saukt par ukraiņiem. Tā ir viņu apzināta izvēle, tā ir nostāja, un krievi sākuši runāt ukraiņu valodā. Bet es mācos latviešu valodu – neticami sarežģīta valoda. Pasniedzēja paņēma grupu ukraiņu bēgļu, māca mūs divas reizes nedēļā bez maksas, un tas ir lieliski. Vēl es aizgāju uz ārzemnieku adaptēšanas kursiem – tur stāsta par šo zemi…

… ar lielo sirdi! Lai tāda mums tā paliek atmiņā!

Izstāde "Karš un miers"/"Вiйна i Мир" Rīgas tirdzniecības centra "Mols" otrajā stāvā būs atvērta līdz 31. maijam.