Ukraiņu māksliniece Darja Kalašņikova: Par sapņiem, tāpat kā par brīvību, ir jācīnās

Pašlaik redzam neskaitāmus piemērus ukraiņu drosmei un spējai pārvarēt grūtības, kā arī viņu radošumam pat sarežģītos apstākļos. Lielisks piemērs tam ir Darja Kalašņikova, bēgle no Ukrainas, kas sākusi jaunu dzīvi Rīgā. Viņa drīz vien tika pamanīta mākslas pasaulē ar savām performancēm, gleznām un – tas droši vien ir vissvarīgākais – ar pārsteidzošu spēju izdarīt lietas. Viens no viņas visjaunākajiem veikumiem ir personālizstādes atklāšana Eiropas Savienības mājā Rīgā. LSM aicināja Darju pastāstīt vairāk par sevi.

Ukraiņu māksliniece Darja Kalašņikova

Darjas stāsts

Maijā es ierados Rīgā, jo gribēju vairāk iepazīt pilsētu. Tobrīd Latvija un Lietuva bija vienīgās valstis Ziemeļeiropā, kurās vēl nebiju bijusi. Esmu studējusi Igaunijā un Dānijā, strādājusi Spānijā un Ukrainā, pavisam esmu bijusi apmēram 40 valstīs.

4. maijā Latvija svinēja neatkarības atjaunošanas dienu. Pilsētā bija daudz plakātu – ne tikai ar fotogrāfijām, kurās redzams 1990. gads Latvijā, bija arī fotoattēls ar Ukrainas parlamentu 1991. gadā. Man tiešām patika šī fotogrāfija, kurā redzami Ukrainas deputāti. Tobrīd es jutu, ka Latvija mani pieņems.

Man ir 33 gadi, un agrāk strādāju par Ukrainas parlamenta deputāta palīdzi. 2014.–2015. gadā biju Ukrainas informācijas politikas ministra padomniece. 2019. gadā nolēmu pievērsties kaut kam radošākam un pieteicos studēt performanču režisūru Dānijā. Bet viss mans darbs vienmēr ir piesātināts ar politiku. Rīgā tūlīt pēc tam, kad iesniedzu pieteikumu humānajai vīzai, devos uz Jūgendstila muzeju. Kad izgāju no muzeja Alberta ielā, pie pretējās ēkas ieraudzīju Latvijas Laikmetīgās mākslas centra izkārtni.

Gāju iekšā, izskaidroju savas performances "How long can this all last?" ("Cik ilgi tas viss var turpināties?") ideju direktorei Solvitai Kresei. Viņai iepatikās šī ideja, un viņa palīdzēja man atrast Rīgas performances festivālu Latvijas Mākslas akadēmijā, kur es savu performanci parādīju pirmo reizi.

Festivāla kuratore Laine Kristberga man palīdzēja noorganizēt šīs performances promo videoklipa filmēšanu. Latvijas mākslas kuratori Evarts Melnalksnis un Līna Birzaka-Priekule festivālā mani pamanīja un uzaicināja augustā uzstāties Rīgas "Drosmes un prieka vasarā".

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Es ļoti gribēju parādīt šo performanci 2022. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas Kauņas programmā. Uzrakstīju Čurļoņa Nacionālajam mākslas muzejam Kauņā. Direktora vietniece Egle Komkaite-Baltušnikiene atbalstīja manu ideju un noorganizēja šīs performances izrādīšanu Ukrainas Neatkarības dienas priekšvakarā.

Septembrī šo performanci atkal parādīju Rīgā, starptautiskā laikmetīgās mākslas festivāla "Survival Kit 13" atklāšanā. Par manu performanci pozitīvas atsauksmes uzrakstīja mākslas kuratori no Vācijas. Vienlaikus es veidoju konceptuālus vizuālās mākslas objektus. Galveno no tiem manā personālizstādē "The Trait of Tireless Freedom" ("Nenogurstošās brīvības iezīme") ES mājā Rīgā sauc "Oranta".

Sākotnējā "Oranta" ir mozaīka uz tūkstoš gadu senas sienas Kijivas Svētās Sofijas katedrālē. Šī mozaīka tika radīta 11. gadsimtā, un tā joprojām sargā Kijivu. Ideja radīt "Orantu" man radās, kad Rīgā apmeklēju ukraiņu bēgļu centru. Tur Sarkanā Krusta pārstāvji ukraiņiem izsniedz pārtikas pakas. Es tur redzēju garas kartona paku rindas. Tās uz mani atstāja lielu iespaidu.

Nodomāju, ka ukraiņi patiešām vēlas sienu, pret kuru viņi var atbalstīties, lai justos aizsargāti. Mums ir vajadzīgs kaut kas tāds, kas mūs aizsargātu, tāpat kā "Oranta" aizsargā Kijivu.

Tāpēc es radīju šo mākslas objektu ukraiņiem Rīgā. Tajā es izmantoju putraimus no pārtikas pakām ukraiņu bēgļiem.

Ikvienu graudiņu es tajā izmantoju kā vērtīgu dārgakmeni. Jo grauds ir jaunas dzīvības simbols. Tas ir visvērtīgākais, kas mums ir kara laikā.

Radot "Orantu", izmantoju arī ukraiņu nacionālās lelles motankas motīvus. To ir viegli atpazīt, jo uz motankas sejas vienmēr attēlots krusts. Vēlāk es Rīgā gribu radīt sienas gleznojumu, kurā būtu "Oranta", lai tā sargā pilsētu.

2013.–2014. gadā piedalījos Eiromaidana kustības organizēšanā savā pilsētā Luhanskā. Eiromaidana laikā manu krāsaino plakātu dēļ man lielu uzmanību pievērsa plašsaziņas līdzekļi. Tad es sapņoju, ka Ukraina kļūs par Eiropas Savienības dalībvalsti un Luhanskā tiks atvērta ES māja. Diemžēl 2014. gadā Luhansku okupēja Krievijas karaspēks un mans sapnis nepiepildījās. Vēlāk, ceļojot pa Eiropu, es vienmēr esmu apmeklējusi ES mājas dažādās pilsētās. Kad es ierados Rīgā, es devos uz ES māju un ierosināju ideju par savu personālizstādi. Viņi mani atbalstīja. Šī izstāde ES mājā ir mans sapnis.

Darja Kalašņikova Eiromaidanā Luhanskā

Es nepriecājos, ka tā notika pēc tam, kad jau biju pārcietusi divus karus, taču zinu, ka ceļš uz sapņa īstenošanu nav viegls. Par sapņiem, tāpat kā par brīvību, ir jācīnās. Esmu ukrainiete, tas man ir asinīs, tāpēc cīnos par saviem sapņiem.

Latvijā esmu pabeigusi integrācijas kursus, tādēļ ātri sapratu normatīvos aktus, uzzināju daudz interesanta par šīs zemes kultūru. Es arī piedalījos Tatjanas Daudišas vadītajās mācībās ukraiņiem par nodokļiem. Viņa man palīdzēja saprast, kā pieteikties pašnodarbinātas personas statusam Latvijā, un tagad maksāju nodokļus šeit. Oktobrī sākšu apgūt latviešu valodu bezmaksas kursos ukraiņiem.

Es patiešām gribu iemācīties valodu. Latviešu valodā jau ir publicēta mana proza, taču tulkojumu veica izdevniecība. Drīz iemācīšos valodu un varēšu rakstīt oriģinālo tekstu latviski.

Esmu ukrainiete, un mēs visu darām, cik labi vien spējam, īpaši 2022. gadā. Klauvējiet pie visām durvīm, un vismaz vienas tiks atvērtas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti