Tukuma mākslas muzeja izstāžu zāle šoreiz nosacīti sadalīta vairākas telpās, jo vienā izstādē pirmoreiz apkopoti visu četru Ģērmaņu dzimtas mākslinieku darbi. Līdzās dvīņubrāļu Jura un Andreja darbiem, kam šī ir astoņdesmitās jubilejas izstāde, apskatei izlikti arī Jura meitas Agnijas Ģērmanes un Andreja sievas Olitas Gulbes-Ģērmanes darbi. Ceļojums Ģērmaņu dzimtas mākslas pasaulē sākas ar Agnijas Ģērmanes gleznu.
"Tad, kad viņam bija 75 gadu jubileja, mums bija Lietuvā, Šauļos izstāde, un tad es, domādama par to, kā lai es ar tēvu kopā uztaisu izstādi, lai nav tā salīdzināšana, izdomāju, ka taisīšu speciāli. Uztaisīju kādus piecus darbus-tēva stāstiņi. Tādus drusku ar sižetiem. Šajā izstādē ir viens no tiem, kur abi dvīņi ir piecu gadu vecumā un pa vidu apgāzta piena kanna," stāstīja Agnija Ģērmane.
Pēc viņas sacītā, gleznu sērija "Tēva stāsti" tapusi pēc nostāstiem. "Šie tēva stāstiņi ir tādi, ko tēvs man ir atkārtojis, es domāju, ka daudziem tētiem tā ir, ka ar bērniem ejot pie kaut kādām zināmām vietām tie stāstiņi atkārtojas.
Mēs dzīvojam Ogrē, un vienā krustojumā tēvs gandrīz katru reizi izstāstīja šo stāstiņu, tā kā es viņu esmu dzirdējusi 150 reizes un arī tos pārējos, kas man bija tai izstādē."
Gleznotāji Juris un Andrejs Ģērmaņi vizuāli ir līdzīgi kā divas ūdens piles, un arī abu ceļš uz gleznošanu aizsākās vienā dienā tālajā 1952. gadā, kad abi iestājās Jaņa Rozentāla mākslas skolā. Brāļiem tuvas ir ainavas un portreti. Arī šajā izstādē ir gan režisora Jāņa Streiča portrets, gan Jura Ģērmaņa pašportrets, kas esot tapis pandēmijas laikā, kad apmeklētājiem teju pusgadu bija slēgtas frizētavas. Jura Ģērmaņa darbi gan ir vairāk gaisa un gaismas caurstrāvoti, savukārt Andreja darbos jaušama spontanitāte un krāsu košums. Tomēr nereti tiek jaukti ne tikai brāļi, bet arī viņu darbi.
"Jā, viņus ļoti jauc. Un viņi vispār arī pārdzīvo, ka mūžīgi jauc arī tos darbus. Domā, ka tas ir Jura darbs vai Andreja darbs, bet ir otrādi. Kādreiz vēl krievu laikos izstādēs teica - pietiek jau, ka vienam Ģērmanim darbs pieņemts. Tā kā viņiem arī tādas problēmas ir bijušas ar to dvīņu būšanu," atzina Gulbe-Ģērmane.
Pašai Gulbei-Ģērmanei tuva esot japāņu literatūra un filozofiski mediatīvās tēmas, kas atainotas mazformāta darbos. Viņa ir arī tonālās glezniecības tradīciju kopēja klusās dabas un ainavas žanrā. Tomēr viņa joprojām uzskata, ka neesot tik liela māksliniece kā īstie Ģērmaņi.
Nu tie pamati. Pirmkārt, viņi ir pilsētnieki. Es esmu no Bigauņciema, no zvejniekciema. Pilnīgi no citas vides. Cita tipa dzīve mums te Bigauņciemā bija. Viņi visi tomēr ir rīdzinieki, viņi visi gāja Rozentāla mākslas skolā, bet es gāju uz Lietišķās mākslas vidusskolu, uz dekoratoru nodaļu. Mans mākslas skolotājs bija tāds Vitālijs Karkunovs. Kad es beidzu lietišķos, viņš man teica – "Olita, tu esi gleznotāja". Lai es eju uz gleznotājiem, un tad es arī gāju pie Bruno Celmiņa, viņš man kaimiņos dzīvoja," stāstīja Gulbe-Ģērmane.
Visi radošie Ģērmaņu dzimtas mākslinieki gan atzina, ka kopumā jau viens otru papildina, bet, vai būs vēl kāda visu četru kopizstāde, gan esot grūti pateikt. Tukuma mākslas muzejā atklātajā izstādē atlasīti pēdējā desmitgadē radītie darbi, kas būs apskatāmi līdz 22. februārim.
