Zelta kāzas
Piecdesmit gadi kopā mākslā un ikdienā – mākslinieku pāris Helēna un Ivars Heinrihsoni pēc mazmeitas iniciatīvas gatavojas neparastai Valentīndienas izstādei “Kaut kā tā, un tā (Mīlestības vārdā)”.
Māksliniece Helēna Heinrihsone atceras, kāds bija Ivars Heinrihsons, kad viņi iepazinās: “Skaists, ļoti skaists. Zilas acis, gari mati, vēlāk bija līdz pleciem. bet galvenais – visi mēs bijām gleznošanas liesmās, ne tikai attiecību liesmās, bet tā gleznošana bija vienlīdz ar privāto dzīvi. Tas arī saglabā mūs līdz šai dienai kopā, tas, ka mēs gleznojam.”
Savukārt mākslinieks Ivars Heinrihsons stāsta: “Divus gadus prasīja tas, lai es viņu ieraudzītu. Tad viņa iznāca no zīmētavas tādā baltā blūzītē un īsos svārciņos, un tad tas notika. Nākošā dienā jau es jau aicināju uz Zaķusalu. Pietika tikai apsēsties uz laipas un jau domājām, ka jādzīvo kopā.”
Atmiņu lauskas
Klavieru vāks, kāzu foto un glezna ceļos uz fon Stricka villu, jo ekspresizstāde notiks vismazākajā galerijā – skatlogā, kas labi saskatāms no garāmbraucošajām mašīnām.
Savukārt gleznotāja Laura Veļa jau vairākus gadus pievērsusies laika jēdzienam, atmiņu un identitātes pētniecībai. Galerijā “Māksla XO” atklāj viņas personālizstādi “Prāta defragmentācija”.
Māksliniece, Latvijas Mākslas akadēmijas maģistratūras studente Laura Veļa par saviem darbiem stāsta: “Es laiku pētu gan no filozofiskiem aspektiem, gan fizikas. Sapratu, ka pati par laiku neko nesaprotu, viņš ir tik sarežģīta matērija un tik daudzi gudri prāti ir kļūdījušies viņa izpratnē, līdz ar to es pētu vairāk personiskā veidā, atskatoties uz atmiņu kadriem. Tas varbūt ņemts no datorvalodas kā “keyframes”, kad zem katra atslēgas kadra ir apakšā kaut kas daudz lielāks un nozīmīgāks, gan manas atmiņas, gan tas, kas ir atmiņu fikcija.”
Māksliniece savus darbus sauc par gleznu objektiem. Gandrīz astoņdesmit miniatūras Laura Veļa radījusi īpašā autortehnikā, gleznojot uz finiera un pārklājot tās ar biezu, caurspīdīgu sveķu kārtu, kas atspoguļo viņas asociācijas ar bērnības spēli.
Laura Veļa atklāj: “Šis materiāls man atgādināja bērnības spēli, “sekretiki” vai slēptuvītes, tur kur raka bedri smiltīs, ielika kaut ko nozīmīgu, uzlika stiklu virsū un skatījās, kā tas laika gaitā mainās.”
Suņa dzīve
Tikmēr mākslinieks Aivars Vilipsōns galerijā “Istaba” sapulcējis dažādus suņukus. Paša rokām veidoti, tie izkāpuši no Noras Ikstenas grāmatas “Suņa dzīve. Stāsti un suneti” .
“No sākuma man nepatika, ka man nav jāzīmē plikas meitenītes, tas man bija trieciens, jo es neesmu animālists. Un tad bija … Viņiem piederēja šī ideja – ka nevis zīmēt tos suņus, bet veidot. Un es domāju, kāpēc gan ne! Es vadījos pēc Noras sarakstītā, bet tas vairāk nevis portretiska līdzība ar viņiem, bet vizualizēta sajūta pēc stāstiņiem,” par darbu tapšanu stāsta mākslinieks Aivars Vilipsōns.
Zīmīgi, ka mākslinieks demonstrē arī savu dzejotprasmi. Visi lasāmie tekstu gabaliņi par suņu dzīvi rakstīti tikai Vilpsonam raksturīgā jaunvalodā ar dažādām latviešu valodai neraksturīgām zīmēm un burtiem:
“Viņš iŗ,
Wiņš noteikti Pastāv.
Wiņš ilgojas
Un gaida mani –
Manc & wienīgi Manc
NEUZKRĪTOŠAIS DESAS GABALIŅŠ !”
