Trešais autobuss neved uz Venēciju. Mākslas ekspedīcija sabiedriskā transporta maršrutā

Lai apzinātu situāciju par nejauši uzejamo mākslu Rīgas ārtelpā, nolēmu iekāpt 3. autobusā un paskatīties pa logu. Cik daudz no publiski pieejamas mākslas – institucionāli vai neatļauti tapušas – visparastākais rīdzinieks var ieraudzīt savās ikdienas gaitās? Vai tas ko liecina par kultūras politiku un pilsētplānošanu vai ir tikai ainaviskas nejaušības?

3. autobuss tāpat kā 15. trolejbuss tiek uzskatīts par leģendāru transporta līdzekli, kas, kursējot pusotras stundas garumā cauri galvaspilsētai un tad atkal atpakaļ, kā ass skalpelis atklāj Rīgas šķērsgriezumu. Tas stūrē gan cauri koka namiņu apkaimei Bolderājā, tad nekurienei Voleros, lai drīz spiestos lepnā Centra sastrēgumos un tad nokļūtu aizdomīgajā Grīziņkalnā, un visbeidzot Pļavnieku masīvā. Tūkstošiem cilvēku (gandrīz 700 000 pasažieru mēnesī) ik dienas uz brīdi satilpst tā tetrapakai līdzīgajā salonā un ir spiesti atkal un atkal skatīt vienas un tās pašas garām slīdošās pilsētas ainavas.

Pirms sāku plašāku savas ekspedīcijas aprakstu, uzreiz jāpiebilst, ka, lai taupītu laiku, ceļā devos saulainā svētdienas rītā. Līdz ar to man nebija jāpiedzīvo tā kaitinoša tuvība ar nepilnu simtu līdzbraucēju svešinieku mitrā, pelēkā darba dienas sastrēgumā, kas varētu negatīvi ietekmēt manu mākslas baudīšanas pieredzi.

Izripojam no 3. autobusa galapunkta, kas atrodas blakus teiksmainajam Daugavgrīvas dabas liegumam, un jūra tepat ar roku sasniedzama. Daudzi zina par ritualizētajiem Hardija Lediņa nakts pārgājieniem no Imantas uz Bolderāju. Patiesībā viņš, sekojot dzelzceļa līnijai, Bolderājai izgāja cauri un nonāca Daugavgrīvā – nomalē aiz nomales.

Domājot par šo faktu, esam jau klāt pieturā “Daugavgrīvas cietoksnis”, kur 17. gadsimta celtā cietokšņa ielokā mūsdienās notiek dažādas mākslas un kultūras norises, taču par to zina vien zinātājs, jo nekāda īpaša norāde pa autobusa logu nav redzama. Pats cietoksnis ir tur tālāk, dziļāk, aiz pussagruvušām, drīz nojaukt solītām padomju laika armijas ēkām.

Braucot pār Buļļupes tiltu, skatam paveras ielu mākslas iezīmēta siena ar monumentālu uzrakstu “ALINA”. Milzīgie, treknie un baltie burti pārspēj klasiskos “RĪGA” uzrakstus pilsētas pievārtē, un kāda dāma var justies patiesi glaimota. Te arī sev pretī pamanu makšķernieku pilnā ekipējumā. Viņš tērpies niedru raksta kombinezonā. Uz zilajiem autobusa krēsliem maskēties pārāk nesanāk.

Autobuss izbrauc cauri Bolderājas centram, un pēc Stūrmaņu ielas pieturas beidzot uz mirkli redzu arī kādu īstu, plānotu vides objektu – tā ir šovasar atklātā tēlnieka Paula Jaunzema skulptūra – veltījums Bolderājas Mākslas un mūzikas skolai. Pulētā granītā kalta lielformāta ota un klavieru taustiņi.

Es noskurinos, jo, zinot mākslinieka talantīgo daiļradi un to, cik daudz spēka jāiegulda strādājot ar šo akmeni, varbūt tomēr bija iespējams radīt ko tematiski orģinālāku.

Šīs pārdomas aizgaiņā fantastiskās ainavas Silikāta ielā.

Te saulē zaigo Latvijas lielākās rūpnīcu “Latvijas finiera” un “Kronospan” metāla skursteņi, caurules un pārvadi. Tas man atgādina ainas no latviešu glezniecības 70. gadiem, kad mākslinieki daudz gleznoja tobrīd aktuālos urbānās attīstības skatus.

Mēs pa gaisa tiltu paceļamies virs rūpnīcu jumtiem un pēc maza brīža patraucamies gar košo Sūkņu staciju, uz kuras sienām redzami neparasti, iespaidīgi murāļi. Godīgi sakot, es te jau iepriekš esmu daudzkārt braukusi un vienmēr brīnījusies, kas tas ir, un šīs ekspedīcijas sakarā sazinājos ar Bolderājas grupas pārstāvi Sandru Jakušonoku, lai uzzinātu, ka tepat, Spilves pļavu nekurienes malā redzami vides aizsardzībai veltīti Aijas Zariņas un Viļņa Putrāma un ārzemju mākslinieku monumentāli gleznojumi, kas tapuši jau 2001. gadā projekta “Mural Global” ietvaros. “Šodiena ir vienmēr” vēsta uzraksts spāņu valodā. Šādas metafiziskas sajūtas patiesi pārņem, braucot ilgo posmu caur horizontālo ainavu starp Zilās ielas un “Pagrieziens uz Voleriem” pieturām.

Mežonīgas pļavas, invazīvu smiltsērkšķu biežņas ir kā platas otas vilcieni, virs kuriem redzami gigantiskie ostas celtņi, kas paši par sevi pretendē uz skulptūru statusu.

Bet nē, Latvijas kultūrtelpai tāda kolosu tēlniecība nav pa kabatai, un manas filozofiskās pārdomas izklīdina blakus sēdētāja skaļais telefons. Viņš skatās kādu krievu humora šovu un smaida (es to redzu, jo vīram nav sejas maskas).

Tad seko brauciens caur Dzegužkalnu, Āgenskalnu un Kalnciema ielas sākumu. Starp visiem šiem kalniem Daugavgrīvas ielā nav nekā ievērības cienīga.

Ja nu vien uz acumirkli nozib Jaņa Rozentāla Mākslas vidusskolas pagalma skulptūrdārzs un Z-torņu stilīgais foajē. Es jau sāku garlaikoties un pie sevis uzskaitīt, cik dažādu pufaiku dalījumi redzami 3. autobusa pasažieru jakās. Taču nav vairs ilgi jāgaida, lai drīz mēs nokļūtu Rīgas publiskās mākslas Leiputrijā. Pirmā par to ziņo “Uzvaras pieminekļa” zvaigzne, kas uzmirdz virs Uzvaras parka rūpīgi koptā augāja, un te nu sākas īstais kaujas lauks.

Pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas viena sāna stāv Ojāra Pētersona oranžā vāze, bet pie otra sēž Aigara Bikšes “Divi Raiņi”, uz kuriem, kā vienmēr, kāds ir uzrāpies.

Vispār man patīk fiziski droša ārtelpu māksla, uz kuras var uzrāpties un tā nesabrūk (lai piedod man kuratori un mākslinieki), jo tad tā patiesi integrējas vidē un sabiedrībā.

Paralēli iespīd Noasa kuģīša ērmīgie banneri ar Oskara Pavlovska viepļiem. Te ir arī citi interesanti laikmetīgās mākslas paraugi, bet autobuss negaida, un mēs jau nesamies pāri Akmens tiltam iekšā Latvijas sankcionētās un pat valstiski svarīgās ārtelpu mākslas epicentrā. Viens, divi, trīs! Griežamies no tilta un nozib Sarkanie, nē, Latviešu strēlnieki, Okupācijas muzejs, tālumā Rolanda statuja, un uz mikrosekundi redzama arī svaigi atklātā “Vēstures taktīla” (iesaku neseno Viļņa Vēja sarunu ar Ivaru Drulli un Andi Sīli “Mākslas vingrošanā”, par to, kāpēc tā visa tur ir tik daudz).

Izkāpj niedru kostīma makšķernieks. Diez kā viņš te maskēsies uz krastmalas flīzēm? Tad kā cepumiņi rindā saskaitās padomju laika tēlniecības paraugi pie Latvijas Mākslinieku savienības nama, bet otrpus ar karogu gaisā dur melnais Alberta Terpilovska piemineklis 1905. gada cīnītājiem, kas no ainaviskā viedokļa ir izcili novietots. Pirms autobuss pagriežas, lai dotos prom no Daugavmalas, nodomāju, cik žēl, ka tilta balsts jau atkal tukšs, un tautā daudz apspriestais “Homo Democraticus” ir devies prom. Starp citu, feisbukā Daugavgrīvas apkaimes grupā šī skulptūra kādā ierakstā bija apspriesta vairāk nekā 300 komentāros – tas varētu būt drošs pierādījums tam, ka arī citi cilvēki, braucot 3. autobusā, pievērš uzmanību apkārt redzamajai mākslai. Un te jau Stockmana pietura “Autoosta”. Neticami, cik daudz dažādus politiski orientētas publiskās mākslas darbus var sabāzt starp trijām pieturām!

Dodamies gar Centrālo staciju. Šajā nozīmīgajā vietā vien tematisku izstāžu baneri, un tad stūrējam centra bulvāru kanjonos. Vērmanes dārza parkā atkal zib neliela izmēra skulptūru galvu un stēlu cepumiņi. Publika sabiedriskajā transportā pilnīgi nomainījusies. Nomales strādniekus aizstājuši stilīgi ģērbti centra ļaudis.

Brīvības pieminekli manu vien desmitdaļas sekundi, bet to varētu kompensēt jaunsauktajā Brīvības alejā izvietoto Latvijas Mākslas akadēmijas studentu darbu rinda.

Gaidot luksofora zaļo gaismu, varu salīdzināt nejauši vienā skata panorāmā iekļuvušo pieminekli ģenerālfeldmaršalam Barklajam de Tolli un tēlnieka Egona Peršēvica “Dižkareivi Gintu Grīnbergu”.

Lai arī laiki, šķiet, ir mainījušies, Krievijas Impērijas idealizētais supervīrietis, militārists un ar čībām kājās, nedaudz patizlais Peršēvica kareivis sarunājas, “ka tomēr labākais miers ir karš”.

Ar autobusu slīdot pa Brīvības ielu, meklēju publisko mākslu, bet atrodu vien Folca dekoratīvās tēlniecības darbnīcas atlantu un miesīgu jaunavu figūras, kas balsta namu ieeju portālus. Arī tas nav slikti, ja salīdzina ar ainavu pie Dailes teātra. Tēlnieka Induļa Rankas laukakmeņu tēli kā tupeņi samesti bezpajumtnieku samīztā un sabrukušajā skvērā. Varbūt ar trešo solījumu Rīgas domei beidzot izdosies šo centra vispubliskāko pritonu beidzot pārvērst solīdā, mūsdienīgā laukumā? Mākslinieka Irbītes trauslais piemineklis ar apkārt apstādītajiem ziediņiem šķiet pavisam pierāvies maliņā no blakus esošās miskastes.

Te jau Cēsu ielas pietura ar vides objektu (“Laivas”, Ģirts Burvis), kurš kā par spīti intensīvās satiksmes trauksmei nesteidzīgi šūpo savus nerūsējošā tērauda asmeņus, un autobuss iebrauc jaunā apkaimē – Grīziņkalnā.

Ilgi braucot, neredzu neko savai uzdevuma tēmai atbilstošu, līdz nonāku pie "Ghetto Games" tribīnēm. Tās klātas ar PVC baneru apdrukām, uz kurām jau ierasti mākslinieka Vladislava Lakšes grafikas. Pirms neilga laika uzvirmoja skandāls par seksistiskām angļu valodas frāzēm, kas bija iekļautas te iepriekš redzamajās ilustrācijās.

Grīziņkalns patiešām joprojām pulsē strādnieku rajonam raksturīgā testosterona ietekmē, un to izceļ pie parka ieejas redzamais vēl viens 1905. gadam veltīts piemineklis.

Publiskā māksla piešķir vietai raksturu, tāpēc iespējams revolucionāru akmens dūres te savu kārtību un noskaņu bija iedibinājušas jau desmitgades pirms "Ghetto Games" parādīšanās.

Pie atjaunotā Daugavas stadiona pamanu neatjaunotu un apskretušu lielformāta futbola bumbu – to arī varētu pieskaitīt pie vides objektiem. Pārsteidzošā kārtā šajā maršrutā tas ir pēdējais telpiskais ārtelpu objekts.

Tālāk dodamies kilometriem tālu caur Purvciema un Pļavnieku guļamrajonu masīviem. Ielas ir taisnas un platas, un daudzdzīvokļu nami kā pelēkbaltas zvīņas pārklājas no visām pusēm. Aizvien vairāk pa autobusa 180 grādu skatu panorāmu redzami dažādi grafiti un tageru švīkas. Šeit vienkārši nav publiskās mākslas. “Tie visu savu mūžu dzīvo vienā rajonā. Turpat dzīvo, strādā, turpat apprecas” – kā savulaik repoja Ozols.

Ja cilvēks savu mūžu pavada rajonā, tad viņš (tie tūkstoši šeit mītošo) to mākslu ikdienā arī nekad neredz un par savu neatzīst.

Vēroju, ka krustojumos pelēko vidi atsvaidzina veikalu izkārtņu gaismas kastes. Tās patiesi ir lielākas un daudzskaitlīgākas nekā centrā. Dārzciema ielas pieturas apkārtne šķiet kā no plastmasas spēļu klučiem uzbūvēta.

Mani piesaista “Franču projekta” brutālisma augstceltne pie Sesku ielas. Tā kā vientuļš un japāņu bruņās tērpts Ultramens noraugās uz zemāk izlocītajām deviņstāveņu čūskām. Savukārt Akadēmiķa M. Keldiša ielā redzu Rīgas domes Īpašuma departamenta mēģinājumu mikrorajona vidi atsvaidzināt ar renovētu un pēc mākslinieku skicēm apgleznotām bērnudārzu fasādēm. Jāatzīst, ka tas ir izdevies.

Te arī 3. autobusa gala punkts industriālā, anonīmā nomalē. Pusotras stundas brauciens ir galā. Nobraukti vairāk nekā 25 kilometri. Pa šo laiku es neskaitāmas reizes esmu dzirdējusi uzsaukumus “Aicinām vienmērīgi izvietoties pa visu autobusa salonu”. Pasažieri pārāk tajos neieklausījās, un man šķiet, ka arī Rīgas publiski pieejamā māksla to nav sadzirdējusi, jo visa sablīvējusies dažu pieturu ietvaros.

P.S. Pēc ekskursijas beigām pārlūkoju ne vien savus, bet arī savas uzticamās, piecgadīgās līdzbraucējas pierakstus. Labi, rakstīt viņa vēl neprot, tāpēc garām slīdošais piefiksēts ar parasto zīmuli. Uz lapas redzams arī smaidīgs tievs vīrs ar lielu platmali – mazā asistente bijusi acīgāka par mani un pamanījusi arī tekstā nepieminēto, lielisko Andra Vārpas pieminekli māksliniekam Padegam, kas šarmē autobusu pasažierus Vērmaņdārza maliņā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt