Kad pasaule riņķo ap skudru
Mani lauka pētījumi visbiežāk notiek ar pētniekiem, kuri visos jautājumos iedziļinās patiešām dziļi. Nereti līdz pat Zemes kodolam. Piemēram, rokot augsnes slāņus ar lielu lāpstu pagalmā un gaidot to mirkli, kad tās gals atdursies pret Zemes garozu. Jā, ar bērniem, kuriem neder atbilde “nezinu, kas tas ir” vai “nezinu, kāpēc tā ir”. Lai arī uz izstādi devos bez bērniem, pieļauju, ka visam redzētajam arī bērniem būtu sava, cita dziļuma interpretācija. Iespējams, ka tieši raudzīšanās uz pasauli ar bērna zinātkāro skatienu ir viens no priekšnosacījumiem, lai lauka pētījums izdotos. Kad bērns pēta, tad tam zūd laika izjūta, jo visa pasaule tobrīd riņķo ap vienu skudru un tās maršrutiem. Un viss pārējais pasaulē tai mirklī nav svarīgi.
Tieši koncentrēšanās ir viena no iezīmēm, ko man atklāj izstāde “Lauka pētījumi” Cēsu pilsmuižas klētī. Tur klātesoši ir dažādu jomu mākslinieki, kuru iedziļināšanās noteiktā procesā vai koncentrēšanās uz konkrētu parādību pieprasa apstāšanos. Tas ļāvis pietuvināties dabai un saprast, kāda tajā ir piedzimšana un kāda ir nāve, kādas ir tās balsis, cik daudzšķautņains ir dabas raksturs. Katrs no darbiem runā citā žanrā, citā pietuvinājumā atklāj dabas un cilvēka attiecības.
Kurā mirklī cilvēks pārkāpj šo robežu, kas bērnībā šķiet tik pašsaprotama – saudzēt dzīvo, visu dzīvo, pat ja tas elpo ar lapām?
“Viena no sekmīgākajām metodēm, kas virza gribu, ir apzināta uzmanības koncentrēšana uz iekšējo sajūtu vērošanu. Iemaņas, kas iegūtas šādā pieredzē, paplašina izpratni un liek pamatu atbildīgai rīcībai pret vidi, aptverot visas dzīvās būtnes un dzīvotnes,” savā darba procesā pie šādas atziņas nonācis viens no izstādes māksliniekiem Maksims Šenteļevs. Veicot skaņainavas kartēšanu dabas liegumā “Ovīši” Ventspils pusē astoņu diennakšu garumā, Šenteļevs ierakstījis ap trīs simtus gadu vecā priedē mītošās spožās skudras. Tās entomologi titulē par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas simboliem kukaiņu pasaulē. Skaņu mākslinieks ar smalkiem sensoriem dokumentējis, kā skan dzīvība mirstošajā, jo spožās skudras apdzīvo tieši atmirstošo koksni, bieži vien vecus, dobumainus kokus, taču tiem nekaitējot. Rezultātā tapušais skaņu celiņš piepilda izstādes telpu, topot par līdzautoru arī citiem tepat redzamajiem darbiem.
Deviņas ogļmelnas, spīdīgas skudras rāpo virzienā uz augšu arī pa paša mākslinieka lauka pētījuma grafiski tekstuālo izklāstu, tādējādi gan ilustrējot šīs skudru sugas maršrutus, gan vienlaikus radot simbolisku vertikāli, neejot plašumā, bet dziļumā. Tas atkal met laipu uz tā saucamo dziļo klausīšanos, kam mudina pievērsties mākslinieks, kurš ar savām arhitekta prasmēm radījis kinētisku skaņas instalāciju “Trīsskanis” jeb sajūtu vērošanas trenažieri. Ikviens izstādes apmeklētājs var apsēsties pie tā, izvēlēties vienu no trim šai ierīcē uz magnētiskām lentām atskaņojamajiem ierakstiem – skudras bišu priedē, kangars priedes pazemē vai skudru sintezatora spēle. Tad jāņem rokā pārnadža rags vai jūras izauklēts olis, ar ko iespējams ievibrēt improvizētās trīs stīgas, tā uz īsu brīdi topot par instalācijas līdzradītāju, sakausējot skaņas.
Ejot dabā, līdz šim man nekad nav ienācis prātā austiņās klausīties mūziku vai audiogrāmatas, jo šāda rīcība atņemtu tik svarīgo dabas balsu terapeitisko iedarbību. Šī instalācija rosina turpmāk ne tikai klausīties, bet arī apstāties, lai dzirdētu to, kas atbalsojas paša uztvertajās frekvencēs. Uzasināt dzirdi. Raksturojot piedzīvoto Ovīšu dabas liegumā, mākslinieks izskaņā secina, ka “šī dzīvotne pastāv, mainās un pielāgojas bez vardarbīga ārējā pārspēka”. Daba mainās un spēj pielāgoties. Bet cilvēks?
Acīm(ne)redzamās pārvērtības
Pilsmuižas klēts ēka ir iestrēgusi starp pagātni un nākotni, izstādes scenogrāfija to pamana un izceļ. Atšķirībā no ierastām, ar gaismu scenogrāfiju labiekārtotām izstāžu telpām, šeit telpas mainīgo raksturu izceļ caur logiem plūstošā gaisma, kas piesātina telpu brīdi pirms vakara krēslas. Šī nianse piešķir izstādei mainīgo slāni, tā vēl vairāk izceļot arī pārvērtības vidē. Lai arī izstādes darbi visu ekspozīcijas laiku ir vieni un tie paši, tomēr katrs no apmeklētājiem būs pieredzējis savu unikālo izstādes lauka pētījumu neparedzamās dabiskās gaismas, septiņu stundu garā skaņu celiņa, nātru raibeņu attīstības cikla, kopienas dārza dobju augšanas ietekmē. Mainības dēļ.
Iejūtīgā attieksme pret dabas resursiem un atteikšanās no jaunražošanas nolasāma arī izstādes scenogrāfiskajā risinājumā, ko idejiski veidojusi arhitekte Līva Kreislere, bet tehniski Pauls Jēgers. Koks, papīrs, smiltis, stikls. Izstādei nepieciešamās konstrukcijas tapušas no kaimiņos Vecā alus brūža pagalmā dekonstruētās terases, kas izjaukta, pārveidota un jaunapdzīvota.
Vai sarkanā krāsa, kas izmantota izstādes scenogrāfijā un grafiskajos risinājumos, ir dzīvības krāsa vai tomēr brīdinājums tam, ka, iespējams, šis ir momentuzņēmums tam, ko vēl pagaidām varam ieraudzīt?
Atgādinājums, apstāties pirms doties tālāk, pabrīnīties par it kā pašsaprotamo, piemēram, par dižpriedi kādā cilvēka kāju un roku maz skartā mežā, ļaujot augt savus trīs simtus gadus, vai par nātru raibeņa akrobātiku kādā nātrēm aizaugušā pagalma nostūrī?
To, ka vides izmaiņas un ierastās ainavas zaudēšana rada eksistenciālas ciešanas, raksturo ilgtspējas pētnieku ieviests jēdziens “solastaļģija”. Tas ir kā ilgoties pēc mājām, vēl esot mājās. Esot ārpus savām mājām un civilizācijas, apvienība “IevaKrish”, kuras sastāvā ir Ieva Gaurilčikaitė-Sants un Krišjānis Sants, kopā ar zviedru horeogrāfu Ēriku Eriksonu jau 2016. gadā pētījuši pasaules radīšanas mītus, radot performanci “Tuvumā tukšums”. Tās rekonstruēta versija kā piecdesmit dienu procesuāla performance ir viens no izstādes darbiem, pārvēršot mēģinājumu procesu par pašu performanci, tā arī pasvītrojot neizbēgamo pārmaiņu viļņus un to, ka divreiz vienā upē neiekāpsi. Izstādes otrā stāva telpa ir piepildīta ar ātraugošā, mežinieku acīs ne tik vērtīgā baltalkšņa bluķiem, kuri top par dekonstrukcijas un rekonstrukcijas elementiem. Ārējā monotonija izceļ jaunradīšanas, bet vienlaikus arī atkārtošanās neizbēgamību. Lai arī performancē ietverta laikmetīgi horeogrāfiska filozofēšana par tukšumu, tomēr Maksima Šenteļeva klātesošais skaņu celiņš izstādes telpā pierāda, ka arī tukšums nav tukšs.
Pārvērtības izstādē piedzīvo arī starptautiskās etnobotānikas pētnieku grupas “DiGe” ekspedīcijās apzinātie augi, kuros slēpjas cilvēkam noderīgas ārstnieciskas spējas. Tādas, kuru dokumentēšana ir tikpat eksistenciāli svarīga kā pašu augu daudzveidības saglabāšana. Ja Šenteļeva skaņu telpa mudināja asināt dzirdi, tad šī ekspozīcija liek atvērt acis plašāk. Izstādes veidotāji min tādu ASV biologu novērotu fenomenu kā augu aklumu (plant blindness), kas nozīmē, ka cilvēks nav spējīgs savā apkārtnē pamanīt augus, līdz ar to arī nenovērtējot/neizprotot to lomu ekosistēmā kopumā, zināmā mērā stādot sevi arī augstāk par augiem jebšu domājot izteikti antropocentriski. Viena no Vides risinājumu institūta pētniecēm Ieva Mežaka aizrāvusies ar urbāno augu grafiti, ar krītu uz Cēsu pilsētas ietvēm rakstot tur augošo augu sugu nosaukumus, no anonīma kaimiņa padarot to par personību ar vārdu.
Ja redzīgums nevairosies pieaugušajos, cerams, ka bērni gan izburtos un pabrīnīsies, kas tas ganu plikstiņš ir par augu un ko ar to var iesākt cilvēks.
To, ka katram augam ir savs stāsts, ilustrē izstādes ekspozīcija ar etnobotānikas ekspedīcijā ievāktiem ārstniecības augiem un dokumentāliem stāstiem no apkaimes, kur tie atrasti dabā. Piecpadsmit no šīm, pagaidām vēl ierastajām augu sugām nonākušas īpašā grāmatā. Sarkanā grāmata “Neaizsargātie augi”, kas tapusi ar ekspresīvi humoristisko mākslinieka Zahara Ze digitālo otu un ar tekstradītājas dzejnieces Marijas Luīzes Meļķes spalvaskātu, ir kā sarkanā ceļazīme ar baltiem, kliedzošajiem “CapsLock” burtiem “STOP”. Apstāties, pirms turpināt kustību. Lielizmēra ilustrāciju un tekstu grāmata ļauj caurlapot ierasto augu sugas – ložņu āboliņu, parasto pelašķi, meža zemeni, māllēpi un citas –, pamanot tajās šo augu raksturu iezīmes. Piemēram, nātres ar asiem vampīrzobiņiem. (Priecāšos, ja šī dzīvā grāmata ieguls arī grāmatplaukta izmērā kā laba alternatīva ar izteiksmīgām ilustrācijām bērniem apkaimes augu iepazīšanai.)
Lai arī sarkanos vākos un nodēvēta par neaizsargāto augu grāmatu, tās iekšlapās ilustrators Zahars Ze ir grafiski portretējis ierasto augu dabu, atkārtoti pasvītrojot vēstījumu, kas caurauž izstādes darbus – neko neuztvert pašsaprotami, viss ir pārejošs. Cīņas augu pasaulē jau notiek tepat mūsu acu priekšā, kur uzvaras gājienu nereti iet zeltslotiņu armādas vai lupīnu šķēpi, invazīvās sugas un to klusā okupācija.
Bet latviskā dzīvesziņa atgādina, ka caur sidraba birzi jāiet tā, lai ne zariņa nenolauztu.
Porcelāna mežs, ko pašrocīgi veidojusi keramiķe un porcelāna meistare Esmeralda Purvišķe, simbolizē meža trauslumu un biotopa jūtīgumu uz cilvēka klātbūtni. Plūstošās, maigās formas, pārklātas ar no zemes nākušiem pigmentiem maigos toņos, klēts vēsajā pagrabstāvā liek domāt par mežu kā pieņemošu un drošu vietu cilvēkam, ja vien tas pats neapdraud šo dzīvotni ar savām izvēlēm vai pārgalvīgu kustību. Nolauzts zariņš vai nopļautas nātres kā neapzināta vai apzināta cilvēka rīcība. Ja palūkojas uz dabu kā dzīvu, līdzāspastāvošu personību, vai šī cilvēka rīcība jau būtu klasificējama kā vardarbīga?
Vieta tukša nepaliks
Pamestas siltumnīcas aina (un smarža). Papostīta, bet dzīva. Performanču mākslinieces Lindas Boļšakovas instalācijas “Mīlestības bioloģija” pamatā ir nātru raibeņa dzīves cikla izpēte, kas vērojama pašu acu priekšā. Tāpat kā tā bojāeja, atstājot aiz sevis mirkli trausluma un aizvien izbalojošos samtainos spārnus. Tajā pašā laikā, izvēloties pētīt tauriņu, māksliniece mudina apzināties katra paša radīto tauriņa efektu. Tādu, kur sīkas izmaiņas kādā vietā var radīt milzīgas pārmaiņas citviet.
Arī nopļautas nātres, ko cilvēks nereti uzskata par nevēlamām savām pēdām, ir viens vēziens, kas samazina arī nātru raibeņa dzīvestelpu. Instalācijas noformējumā ir izmantoti pļavās savāktie augi un nātres, kas iegūlušas stikla lausku un rūsinātas armatūras rāmjos (uz dažiem no tiem kā pilošas lāstekas vīd jau tukšas tauriņu kūniņas). Turpat ar nātrēm krāsots nevardarbīgā ceļā iegūtais zīds, tapis no mandarīnu miziņām.
Arī pati šī instalācija ir kā kluss aicinājums uz savas rīcības apzināšanos un atgādinājums, ka daba paliks arī vēl pēc cilvēka.
Pēc radikālākām kustībām ir jādodas tālāk uz klētij kaimiņos esošo Cēsu Vecā alus brūža pagalmu. Tur zem klajas debess, iepretim mākslas telpai “Mala” lapo urbānā kopienas dārza augstās dobes. Viena no tām ir igauņu tekstilmākslinieces Sandras Kosorotovas apsaimniekota, viņas darbā “Radikālie redīsi”. Ja ir vēlme pašam pamēģināt dzīt saknes, var līdzpaņemt arī dažas mākslinieces atstātās redīsu sēklas, pašsalokāmā sēklu paciņā, kurai par pamatu viņa aicina izmantot šīs instalācijas apraksta lapu. Māksliniece sola, ka izdosies, jo tā esot dārzkopības iesācēju drošā izvēle. Un ir vērts mēģināt audzēt pašam (lai arī Latvijā vietējo redīsu šķirņu nav), lai audzētu arī savu neatkarību no pārtikas ražošanas un izplatīšanas tīkliem.
Turpat virs dobēm redzams pilsētvidi iecienījušā multimākslinieka Zahara Ze flīžu tehnikā izveidotais darbs “Dabasmīlis”, kas nolūkojas pagalmā ar bioloģiskās daudzveidības advokāti medusbiti un cilvēku. Abi šajā angobēto flīžu panno smaida un dodas uz priekšu, līdzāspastāvot un neapšaubot viens otra svarīgumu pasaules eksistencē. Un dzejniece Marija Luīze Meļķe atgādina, lai neaizmirstam steidzīgajā ceļā piestāt un pasmaržot puķes. Kaut vai tāpēc, ka šis mirklis vairs nekad neatkārtosies.
Nomierinošais efekts
Pasaule aizvien vairāk ir pārņemta ar cilvēka un dabas attiecību pārdefinēšanu. Dažiem tas nāk itin dabiski, bet citi nav tik atvērti, lai, piemēram, piešķirtu tiesības upei kā Jaunzēlandē, rosinot plašākas diskusijas pasaulē. Izstāde, kuras radošās koncepcijas autors un kurators ir Aleksejs Beļeckis, ir apliecinājums tam, ka cilvēks (šajā gadījumā – mākslinieks) ir gatavs ieklausīties un iztulkot dzirdēto mākslas valodā. Lai dzirdētu ir vajadzīgs laiks. Izstāde tapusi ilgāk nekā gadu. Pandēmijas ēna ļāvusi paplašināt atvēlēto laiku darbam. Kā pilnīgs pretstats pandēmijas drudžainajām viedokļu cīņām, izstādes darbi, kas ieraugāmi un izpētāmi, pārsteidzošā kārtā ir piepildīti ar mieru. Varbūt tālabad, ka daba taču nekad nesteidzas? Iespējams, ne vien tāpēc, ka darbi tapuši ilgākā, [izstādes aprakstos nereti pieminētā] nevardarbīgā izpētē, bet tādēļ, ka radīti satuvinoties ar dabu, nereti pat uz pirmo acu uzmetienu nepamanāmu – skudras, redīsa sēklas vai māllēpes mērogā.
Noslēdzot izstādes izpēti, pustumsā klētsmuižas pagrabstāvā var pietuvoties Vides risinājumu institūta baltajam zinātnes “altārim”, uz kura kāpņveidīgi izvietoti dažāda izmēra un satura laboratoriskie trauki – kolbas, mēģenes, mērtrauki –, kuros iekšā ir dziļa izpēte un eksperimentālas pieejas. Piemēram, mērtraukos ir augsnes prototips ar iestrādātu bio-ogli, ko uzskata par vienu no daudzsološākajām tehnoloģijām oglekļa uzkrāšanai un siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai lauksaimniecībā.
Šis baltais postaments ir kā gaiša cerība, ka zinātnes rokās jau ir daži pušumus dziedējoši plāksteri tām vietām, kuras cilvēks pats ir pārgalvīgi saskādējis.
Turpat pagrabstāvā skatāma latviešu kino režisora un publicista Žulijena Nuhuma Kulibali kurētā īsfilmu programma “Dabiski”, ko jau pavasarī tiešsaistē varēja redzēt Rīgas Starptautiskā īsfilmu festivāla “2Annas” apmeklētāji. Tās ir Katrīnas Neiburgas, Madaras Dišleres, Jona Banga-Karlsena, Armanda Zača, Žanetes Skarules, Uģa Oltes un Lāsmas Lagzdiņas pēdējās desmitgadē tapušās filmas, kuras portretē cilvēka un vides attiecību nianses. No kura skatupunkta lūkojamies uz pasauli un cik lielu, visvarenu sevi iedomājamies attiecībās ar dabu? Tas ir filmu veidotāju pretjautājums skatītājam, viens poētiskāks kā Žanetes Skarules “Fabula”, kura atklāj mūsu apdzīvoto nosacītību, cits tiešs kā Madaras Dišleres “Dievam tīkams”, galdā liekot tādu pašmāju rituālu kā cūku bēres.
Laikmetā, kad pasaule liesmo un pludo, vēl viens rājiens cilvēkam par tā bezatbildību varētu būt par daudz. Šie izstādē pieredzamie zinātnes un mākslas sintēzes augļi mudina apzināti apstāties un paraudzīties visapkārt, nolobot ikdienas steigā iegūto rezignētās nevērības uzslāņojumu. Dokumentēt paša acīm šo laiku no tā skatupunkta, kur katrs esam. Amerikāņu ekologs Aldo Leopolds ir teicis, ka mūsu spēja uztvert vērtīgo dabā, tāpat kā mākslā, sākas ar skaisto, savukārt, soli pa solim izejot cauri secīgām skaistuma pakāpēm, nonākam līdz vērtībām, ko valoda vēl neprot izteikt. Izstādes metavaloda ir miermīlīga, vainas apziņu cilvēkā nemodinoša. Gluži pretēji – tā rada sajūtu, ka esam ielaisti ļoti intīmā brīdī un vietā – tur, kur cilvēks [mākslinieks vai zinātnieks] viens pret viens sastopas ar dabu. Šie lauka pētījumi ir atkailināti, dokumentāli attiecību stāsti, svešām acīm pavērtas dienasgrāmatas lappuses, pēc kuru nesteidzīgas izlasīšanas vairs nevar izlikties, ka tās nav redzētas.
Tā vietā jādomā, kā redzu pasauli un vai un kā izprotu tās savstarpējību.
Ar ieniršanu bērnības atspulgos ir pilna arī līdzpaņemamā mazā, melnā piezīmju grāmatiņa, kur balto lappušu vidū vietām vīd arī poētiskā dokumentalitātē rakstīti teikumi. Tās ir tekstu autores Alīses Vorobejas miniatūras, kuras ieved arī dziļāk paša bērnībā, pirmajos pētījumos, kuriem zinātniskās publikācijas izpalika. Vienlaikus šie momentuzņēmumi ar laiku var palikt par pēdējā sugas īpatņa dokumentālo fiksējumu. Cilvēka rokas, invazīvo sugu vai ekstremālo laikapstākļu izdzēsto. Izstāde izgaismo stīgas, kas savieno cilvēku ar tā vidi. Ikdienā neredzamas stīgas, kuras jūt vien tad, kad nospriegotas par ciešu.
Starpdisciplinārā zinātnes un mākslas izstāde “Lauka pētījumi” ir skatāma no 1. jūlija līdz 31. augustam Cēsīs, un to rīko Vides risinājumu institūts.
