Izstādes kuratore Jana Kukaine atklāj, ka izstādes iecere radusies 2016. gadā, lasot nodibinājuma “Tēvi” pētījumu, kurā ir pētīts, kā mūsdienu Latvijā ģimenē tiek dalīti pienākumi starp māmiņām un tētiem.
“Ir divi ekskluzīvi sieviešu pienākumi, viens no tiem ir bērnu zīdīšana, kas liekas pašsaprotami, un otrs, interesanti, bija – spēja radīt māju sajūtu,” stāsta Kukaine un uzsver, ka otrais pienākums viņai licis apstāties un jautāt, kāpēc no sievietēm tiek sagaidīts, ka viņas to darīs.
“Kas notiek, ja sieviete šo māju sajūtu rada, vai varam pieņemt, ka viņām pašām šīs sajūtas nav, jo priekš viņām to neviens nerada,” jautā Kukaine.
Viens no izstādes darbiem, mākslinieces Evas Vēveres veidotā pastkaršu kolekcija, kurās ierakstīti dažādi vēstījumi, atklāj dažādas vēlmes, ko mammas varētu gribēt saņemt kā palīdzību no tuviniekiem vai draugiem. Pastkartēs ierakstīts, piemēram “apmaksāšu dzemdību rēķinu” vai “atvedīšu dārzeņus no laukiem un palīdzēšu uznest uz 5. stāvu”.
Izstādes kuratore Jana Kukaine raksturo izstādes darbu tēmas: “Pirmā tēma ir šis darba apjoms, ko sievietes dara mājās un kas bieži vien paliek nenovērtēts un nepamanīts, un otrs –
ja sievietēm mājas ir otrā darba maiņa, ko mēs varam darīt, lai sievietēm būtu šī māju sajūta –
un tad pievēršamies jautājumiem, kā mēs kā ģimene, draugi, draudzenes varam dot šai sievietei šo siltumu, mīlestības sajūtu.”
Kukaine atklāj, ka māksliniece Katrīna Gaile gleznās pievēršas vecumdienām un sievietēm, kas jau ir krietni padzīvojušas, kā arī mātišķības tēmai – kas notiek, ja sieviete atsakās būt par māti, nevēlas būt par māti.
Savukārt māksliniece Anda Magone radījusi fotostāstu par viņas draudzeni, kura pieņēma lēmumu veikt abortu un arī pie reizes izdarīt sterilizāciju.
Māksliniece Mētra Saberova par dalību izstādē stāsta: “Jana Kukaine aicināja mani veidot darbu par bērnudārziem, man bija baisi, jo grūti izdomāt, no kāda skatu punkta veidot šo stāstu par bērnudārziem. [..] Tad es pievērsos šai tēmai kā iespējai runāt par vecāku stresu, kā sagatavot savu bērnu nākotnei.”
Izstāde rosina domāt par kopīgu māju sajūtas radīšanu, par tiesībām un pienākumiem, lai katrs ģimenes loceklis justos drošībā, mīlēts un pasargāts.
