Tiek apstādināts laiks. Purvīša balvas kandidāta Pauļa Liepas izstāde «Daiļo mākslu kabinets»

Šajā izstādē mākslinieks atkāpies no iepriekš lietotā kartona griezienu formāta, ierāmējot grafikas darbus stiklotās vitrīnās, tādējādi atsaucoties uz kolekcionēšanai piederīgo noformējumu, kas var radīt atsvešinātības iespaidu. Taču tajā pašā laikā strikti iezīmētās līnijas un to ritmi šķiet pazīstami un, ja ne tuvi, tad noteikti uzmanību piesaistoši.

“Šķērsgriezumā parasti, piemēram, ģeoloģijā vai kaut kur tu vari redzēt uzreiz. Tiek apstādināts laiks. Tu redzi kaut kādu kopbildi, nu grūti paskaidrot, tas ir kaut kas, kas vizuāli patīk tajos šķērsgriezuma attēlos, ka viņiem ir kaut kāda tā, tu redzi gan attīstību, gan kaut kādus lūzuma punktus. Un tas tāds tīri vizuāli praktiski, filozofiski balstīts, tas iespaids vismaz man ir veidot tīri tajā estētikā, vai tas ir gabals no kaut kā izgriezts vai vienkārši kaut kāds griezums, kas ir veikts kaut kādā brīdī, un tad viņš parāda kaut kādu mirkļa stāvokli,” ar sava darba ideju Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” iepazīstina Paulis Liepa.

“Piemēram, pārgriez ābolu uz pusēm, tu redzi svaigi nogriezto, un jau nākamajā sekundē tu redzi, ka tas lēnām kļūst brūns un sāk apžūt. Tas ir tas griezuma elements un pēc tam jau ir tas šķērsgriezuma punkts tajā visā,

vai vispirms tavas rokas ķeras pie praktiskā materiāla un tu skaties, kā viņš tev pakļaujas, un tad nāk kaut kāda koncepcija, vai vispirms ir doma un tad tu piemeklē izejmateriālus,” turpina Liepa.

Paulis Liepa pazīstams ar saviem grafikas darbiem, kuros detalizēti izmanto konkrētus, rūpīgi iešifrētus vizuālos kodus, iedvesmojoties no sev aktuālām tēmām. Studējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā no 2016. gada, kļuvis par tās mācībspēku.

Vienpadsmit solo izstāžu autors Latvijā un ārzemēs, regulārs starptautisku un lokālu grupu izstāžu dalībnieks. 2013. gadā par personālizstādi "Klusā daba" Mūkusalas mākslas salonā Ieguvis laikraksta "Diena" Gada balvu kultūrā, kā arī izcīnījis pirmo vietu Latvijas Bankas izsludinātajā konkursā par monētas dizaina koncepcijas izstrādi ar devīzi 360.

“Īstenībā tas krustiņš, vai tas ir plusiņš vai tēmeklis, vai fotokamerai tas skatu meklētājs, nu, tas var aizvest dažādos virzienos, bet tas ir apmēram par kaut kādu uzņēmuma mērķi vai par kaut kādu mērķtiecīgu un, cik iespējams, cinisku darbību, kas mūsdienās arvien man liekas pieņemas spēkā,” par izstādē LNMM redzamajiem darbiem stāsta Liepa. “Polittehnoloģijas un veikalnieku dažādi gājieni ir diezgan nevainīgi, bet, ja paskatās gan tās nelaimīgās Amerikas vēlēšanas un Krieviju. Mēs esam pa vidu tam visam, mums ir visa gamma pieejama, var katru dienu redzēt, ka tur ir kaut kas, kas izskatās vienkārši nejauša ziņa, ir mērķtiecīgi veidots kaut kāds priekšstats par kaut ko, lai atjaunotu ietekmi, lai nostabilizētu savas pozīcijas kaut kādā kārtējā jomā. Tas mērķis ir uzstādīts uz cilvēku un vienmēr kaut kur klejo un meklē kaut kādu nākamo gājienu, nākamo soli.”

Liepa atklāj, ka lielāko laiku darbu tapšanā aizņem darbs virtuālajā vidē – vai nu galvā, vai datorā.

“Vispirms ir doma, kaut kāds maģiskais mirklis, tad kaut kāda vīzija, vienkārši šito vajag uztaisīt un viss.

Nedēļu vai divas ir cīņa par milimetriem turpu šurpu un tad ir ņemšanās ar papīriem un drukāšana. Tur aiziet 85% visa laika, jo tas notiek datorā.

Šajā gadījumā ir izteikti matemātiskas rasējuma tipa darbs, tad tas viss tiek zīmēts, likts kopā un projektēts. Kad jau jādrukā, tad dažas dienas tur aiziet.”

Liepa uzskata, ka viņa darbus var aplūkot un pat labāk ir aplūkot bez priekšzināšanām, kā baltai lapai. Citi uzskati Krišam Salmanim, “Purvīša balvas 2017” ieguvējam, viņš uzskata, ka Liepam būtu daudz vairāk jāstāsta par saviem darbiem, lai izprastu, kas slēpjas aiz tā, kas vizuāli ir grafisks.

“Viņš ir arī viens no tiem šīs izstādes autoriem, kas gadiem dara ne gluži vienu un to pašu, bet katrā ziņā ļoti spilgtu rokrakstu, uzmetot jebkuram izstādes darbam aci, ir skaidrs, ka tas ir Liepa, un tad ir jāiedziļinās un jāmēģina uzrakt, ko viņš tur ir apracis. Te man gribētos laikam vairāk kādu atšifrējamu klāt. Ja viņu piespiež pastāstīt par saviem darbiem, tad katrā darbā ir kaut kas ne tikai skaists un formāli un grafiski interesants,” skaidro Krišs Salmanis. “Tas, no kā darbs ir radies, bieži vien tie ir grafiki, kaut kāda infografikam, un bieži vien par tādām tēmām pēc kā tas galīgi neizskatās. Tas, kas ir ainava, īstenībā var gadīties kaut kāds socioloģisks pētījums gadiem ilgi par iedzīvotāju skaitu vai pilnīgi citām lietām.”

Salmanis Liepu salīdzina ar diviem citiem Purvīša balvas laureātiem – Ēriku Apaļo un Gintu Gabrānu.

“Viņš dara to, ko Apaļais, bet Ginta Gabrāna virzienā, kad Apaļais visu noēvelē līdz visplānākajai skaidiņai, mēģina saskatīt, kas tur tajā mikroskopā redzams, savukārt Liepa tik krāmē virsū un krāj tās faktūras vienu uz otras,” vērtē Salmanis. “Pats, dzirdēju, kā viņš stāstīja, ka nespēj izmest kaut kādus suvenīrus un lietiņas, kurām īsti nav lietojuma,

bet viņam viss tas kaut kādā brīdī laikam summējas un krājas šajos ļoti gleznieciskajos grafikas darbos.”

Anna Salmane arī piekrīt, ka būtu vajadzīgs paskaidrojums, lai skatītāju ievirzītu pareizajā gultnē, bet mākslinieks ir izvēlējies neatklāt informāciju.

“Šos darbus skatoties, ir tāda sajūta, ka ir tāda kaste vai tāda atvilktne, kur glabājas mantas, kas patīk, kas nekur nav liekamas, bet ir tādas baigi foršās. Un ir tā sajūta, ka ienāc tajā telpā, tu īsti nesaproti, ko tas viss nozīmē.

Var mēģināt saprast, bet nesaproti līdz galam, bet ir kaut kas tāds ļoti taktils, ka gribas paskrāpēt, pieskarties, saprast,” bilst Anna Salmane.

Liepa pats atzīst, ka nevar novērtēt sevi citu mākslinieku kontekstā, tas māksliniekam ir neatbildams jautājums, kas jāprasa citiem cilvēkiem vai arī jāpaiet laikam. Viņam vienmēr paticis neiederēties, taču, “ja tu, cilvēks, esi nonācis līdz Purvīša astoņniekam, tad droši vien kaut kādos grafikos tas viss ierakstās”.