“Globālā sasilšana – šis nosaukums jau ir mazliet ar tādu vecuma piegaršu. Mūsdienās pieklājīgi cilvēki to sauc par klimata pārmaiņām. Tā priekš manis ir atsauce, kā mainās attieksme un izpratne par to, kas ar mums notiek un kā mēs aplūkojam savu vietu visā ekosistēmā,” tā Aigars Bikše Latvijas Radio raidījumā “Kultūras rondo” iezīmēja "Globālās sasilšanas tempļa" idejas aizmetņus.
Vides objektā manifestēto ideju varēs tvert ne tikai no nosaukuma vien, bet arī no tīri fiziskas pieredzes, apdzīvojot to. Bikše atklāja, ka vieniem "Globālās sasilšanas templis" pēc skata atgādinājis šūpuli, citiem raisījis bibliskas asociācijas, konkrētāk – ar Noasa šķirstu.
Pats mākslinieks to raksturo kā mazu mājiņu ar smuku sētiņu, lubiņu jumtu un jumīšiem – savā ziņā latviska sēta. “Mēs esam pieraduši, ka māja – tā ir stabilitāte, tava pils, kur tu esi aizsargāts. Tajā pašā laikā tu ieej tajā mājā, kas ir diezgan liela pret tavu ķermeni. Tu sper kāju un zeme kustas, tavs vestibulārais aparāts satraucas,” teica Bikše.
Šeit viņš saredz līdzību ar cilvēces un dabas attiecībām, proti, ikviens no mums šajās attieksmēs var kaut ko iekustināt uz labu vai uz sliktu,
un mēs esam atbildīgi, lai līdzsvars pasaulē būtu uzmanīgāk realizēts.
Izrādās, ka "Globālās sasilšanas tempļa” realizācija bija iecerēta jau pērn pavasarī, bet pandēmija plānus patraucēja. Kuratore, fonda “Mākslai vajag telpu” dibinātāja Katrīna Jaunupe vēlējās būt droša, ka cilvēkiem patiesi būs iespēja vides objektu piedzīvot klātienē. Šī vasara dāvājusi pārliecību, ka tas būs iespējams.
Aigars Bikše izteica cerību, ka mākslas darbs rosinās pārdomas par to, kā mēs skatāmies uz dzīvi, kādi ir mūsu resursu patēriņa paradumi. Viņam šī šķiet ļoti būtiska saruna.
Mākslas instalāciju reizi nedēļā papildinās performanču programma, kas mudinās skatītājus aizdomāties par pasaules kārtību, vienotību un cieņpilnas izturēšanās nozīmi.
