Laines Kainaizes darbnīcā uz molberta stāv viņas tēva portrets, kurš ceļos uz viņam veltīto izstādi galerijā „Daugava”. Laine Kainaize stāsta par tā tapšanu:
„Jā, tas ir vienīgais darbs, kas izstādē nebūs Kārļa Baumaņa radīts, bet viņa meitas veidots. 2000.gadā man bija aicinājums viņu gleznot, un viņš piekrita pozēt, viņš sacīja – jā, labi, un tad arī tapa šis portrets."
Gleznā redzams vīrs ar staltu stāju, kuram fonā – viņa izcilāko tēlniecības darbu fragmenti, bet virs labā pleca – lidojoša bezdelīga.
Laine Kainaize: "Šī mazā bezdelīga – tas ir tas cilvēcīgi romantiskais, tas dvēseles starojums, kas arī viņā bija. Viņam bija daudz talantu, viņš arī rakstīja, varēja brīnišķīgi stāstīt, arī gleznot un grafikas taisīt un grāmatas ilustrēt, bet, protams, lielais trumpis bija tēlniecība."
Kārlis Baumanis savulaik mācījās pie visiem mūsu tēlniecības vecmeistariem – Kārļa Zāles, Kārļa Zemdegas, Kārļa Jansona, dimplomdarbu izstrādāja pie Teodora Zaļkalna. Viņš bija viens no pašiem pirmajiem, kas jau 70.gadu sākumā sāka strādāt padomju laikā tik nevēlamajā abstraktajā žanrā, uzskatot, ka tas dod iespēju izteikties dziļāk un daudzslāņaināk. Viņu aizrāva eksperimenti un jaunākās tendences pasaules mākslā, kam viņš arī cītīgi sekoja līdzi.
„Ja Kārli Zāli, Burhardu Dzeni, Teodoru Zaļkalnu savā viedā var uzskatīt par modernās tēlniecības aizsācējiem, tad viņš ir šo tradīciju tiešais turpinātājs, un tā laika sociālistiskā reālisma mākslā, kā mēs to toreiz saucām, viņš bija pirmais, kurš uzdrošinājās veidot savādāku – abstrakto tēlniecību, kā viņš pats to sauca, un tas ir Rietumu tradīcijas turpinājums un tā ir viņa lielākā nozīme,” skaidro mākslas zinātnieks Andrejs Kaufmanis.
Ņemot vērā viņa ļoti spēcīgo, enerģisko un erudīto personību, viņu respektēja un viņā ieklausījās.
„Liels pamatīgums un ļoti stingrs mugurkauls, nenododot pārliecību, ka – es kalpoju tikai tam, ko es uzskatu par kalpošanas vērtu. Un no viņa vienmēr nāca dzīves apliecinājums, jo viņam bija arī brīnišķīga humora izjūta, viņš arī bija sabiedrības dvēsele, viņam bija brīnišķīga balss, viņš dziedāja, ļoti mīlēja mūziku," atceras Laine Kainaize.
Kārlim Baumanim patika strādāt ar īstiem materiāliem, viņš uzskatīja, ka tikai tad var īsti sajust darba formu. Viņa mīļākais materiāls bija granīts, ko viņš apliecina arī radio intervijā, ierakstītā viņa 70.jubilejas gadā:
„Man jau sevišķi patīk tās virsmas, tas vizuļojošais un tas īstais materiāls, tam ir tik vienreizēja faktūra, un tās granulas un tas grauds un krāsa, man tas ir ļoti tuvs, un es to uzskatu par ļoti spēcīgu faktoru tēlniecībai."
Mūža nogalē Kārlim Baumanim ar granītu strādāt kļuva par grūtu, bet strādāja gan viņš līdz ļoti sirmam vecumam, arī tad, kad bija pārciestas nopietnas veselības problēmas, stāsta Laine Kainaize:
„Viņam 87 gadu vecumā amputēja kāju pāri celim, un tik un tā viņš gāja laukā un strādāja ar akmeņiem pagalmā. Viņš nevarēja stāvēt, viņam nebija protēzes, viņš bija ratiņkrēslā, bet viņš vienalga strādāja ar akmeņiem."
Ļoti svarīga Kārļa Baumaņa daiļrades daļa ir medaļu māksla, veltīta Latvijas un pasaules kultūras darbiniekiem, kas autoram bijuši garīgi tuvi.
Kārlis Baumanis: „Uzveidoju vienu medaļu un tur ir rakstīts – „Non omnis moriar” – „Ne viss nomirst” – ar to es domāju, ka kaut kas drusciņ arī pēc manis paliks."
Kā paliekoša vērtība Kārļa Baumaņa 100.jubilejas gadā nāk klajā Andas Treijas veidotā grāmata, kam 27.jūlijā būs atvēršanas svētki galerijā „Daugava”. Tur atklās arī izstādi, kurā būs skatāmi Kārļa Baumaņa mazās tēlniecība darbi un medaļas, kā arī fotogrāfijas ar lielo tēlniecības objektu attēliem. Izstāde aplūkojama līdz 20.augustam.
