Māksliniece, kuratore Ieva Nagliņa "Radio Naba" raidījumā "Subjektīvie mērījumi" sarunājās ar mākslas vēsturnieci Aigu Dzalbi, kura raksta kritiku un audzina jauno mākslas kritiķu paaudzi, mākslinieku, kritiķi un publicistu Vilni Vēju un kultūras jomas žurnālistu, redaktoru Jegoru Jerohomoviču.
Ieva Nagliņa: Kas ir mākslas kritikas mērķauditorija? Kam jūs to adresējat, kad rakstāt?
Vilnis Vējš: Es esmu rakstījis dažādiem izdevumiem un līdz ar to rakstu dažādos stilos. Cenšos piedomāt, lai nerunātu specifiskā žargonā un lai tas, ko stāstu, ir noderīgs lasītājam. Un ja es uzstājos kādā izglītojošā pasākumā, jārunā vienkāršākā valodā, mēģinot neminēt pārāk daudz mākslinieku vārdu un uzvādu vai jēdzienu, kas būtu jāpaskaidro.
Aiga Dzalbe: Es arī, protams, rēķinos ar potenciālo lasītāju atkarībā no medija, kuram rakstu.
Vispatīkamāk ir rakstīt māksliniekam un kuratoram cerībā, ka viņiem tas ir interesanti un svarīgi.
Bet, ja plašāk skatās, tad pārsvarā mūsu mērķauditorija ir izstāžu rīkotāji un autori. Es gribētu cerēt, ka mēs rakstām arī nākotnes mākslas vēsturniekiem, un to es gribu akcentēt kā funkciju mākslas kritikai. Tas tieši šodien ir sāpīgais jautājums, ka mēs nenodrošinām ticamu lauku tiem, kas nāks pēc mums. Un tad es noteikti iztēlojos, ka es rakstu izdevuma lasītājiem, izvēloties gan stilu, gan vārdus.
Jegors Jerohomovičs: Manuprāt kritiķis ir ļoti funkcionāla profesija. Kritiķis strādā, domā un runā ar savu auditoriju. Un katram medijam ir priekšstats par savu auditoriju, un ar šiem cilvēkiem mēs arī runājam. Protams, kritiķis var runāt savos tekstos gan ar citiem kritiķiem, gan ar māksliniekiem, kuratoriem, var runāt arī pats ar sevi. Tas neizslēdz viens otru, bet vislabāk būtu runāt ar plašāku auditoriju. Kritiķis formulē savas domas, kaut ko paskaidro auditorijai, izglīto auditoriju. Viņš vērtē – pasaka kas ir labi, kas nav tik labi.
Kritiķis savā darbībā nosaka robežas – kas ir un kas nav māksla.
Vilnis Vējš: Mēs nepieminējām, ka ir dažādi kritikas žanri. Piemēram, recenzija ir viens žanrs, apskats, par kādu laika periodu – tas ir cits žanrs. Un tad ir, piemēram, svarīgs žanrs – katalogu ievadi. Un tur ļoti atšķiras spēles noteikumi. Ir gadījies rakstīt arī ārzemju preses izdevumam, un tur galvā uzreiz pārstellējas visas koordinātes, jo es saprotu, ka, lai ko es sauktu no latviešu mākslas klasikas, tas nebūs pieejams manai auditorijai, un daudz vairāk lietu ir jāpaskaidro –Latvijas konteksts, specifika. Viss, ko mēs šeit runājot lietojam kā pašsaprotamu, kādai auditorijai var arī nederēt un tas ir svarīgs aspekts.
Aiga Dzalbe: Reizēm ir tā, ka ļoti precīzi uz auditoriju nemaz nevar notēmēt. Tāpat nevar zināt kas paņems rokās laikrakstu, kurā ir mans raksts.
Ko kritika var ietekmēt? Vai tā ietekmē skatītāja viedokli? Ceļ vai grauj mākslinieka vai kuratora darbu?
Jegors Jerohomovičs: Es domāju, ka pašu mākslas procesu kritika neietekmē. Tā var drīzāk ietekmēt auditorijas uztveri, sapratni par mākslu. Jo kritiķis komunicē ar savu auditoriju un veic tādu kā navigācijas funkciju – palīdz, iedodot orientierus. Es domāju, ka neviens mākslinieks nemainīs savu stilu tikai tāpēc, ka par viņa darbu parādās negatīva atsauksme kādā medijā. Bet lasītājam, klausītājam vai skatītājam kritiķa darbs var palīdzēt saprast, kas ir tas, ko viņš ir piedzīvojis koncertā, teātrī, izstāžu zālē vai televizora ekrānā, un izcelt akcentus, norādīt uz likumsakarībām vai tendencēm un atsaucēm, par ko varbūt pats mākslas darba autors nemaz nav aizdomājies. Kritiķis var paplašināt to lauku.
Dažreiz kritiķa darbs var piešķirt mākslas darbam lielāku nozīmi.
Vai kritikas neesamība ietekmē mākslas procesus šobrīd? Piemēram, apzināti vai neapzināti par vērtīgākiem tiek uzskatīti tie autori, par kuriem parādās kritika. Savukārt tiem, par kuriem neviens neraksta, mazinās popularitāte.
Vilnis Vējš: Es to gribētu saistīt ar iepriekšējo jautājumu: ko kritiķis var ietekmēt? Rakstot ne vien par mūsu māksliniekiem, bet arī fonu, kāds ir pasaulē, bieži nākas vākt informāciju internetā un lasīt vairākas recenzijas. Un, protams, ka tas ārkārtīgi iespaido. Un tas ir uzreiz redzams, cik ļoti šie teksti multiplicējas. Piemēram,
ja viens ievērojams kritiķis ir nosaucis mākslinieku par provokatoru, tas pielīp kā cenu zīme veikalā, un visi nākamie stāsti meklē jaunu provokāciju.
Mākslinieka tēls veidojas no kritiķu tekstiem. Jo paviršāks kritiķis, jo viņš nekritiskāk atkārto iepriekš teikto. Ja mazliet piepūlas, viņš mākslinieka tēlam pieliek kaut ko klāt. Arī izstāžu apmeklētāju īsajās atsauksmēs sociālajos tīklos apbrīnojamā kārtā var lasīt tos pašus epitetus, apzīmējumus un vērtējumus, kas jau ir lietoti.
Kritika ir viss tas tekstu mākonis, kas ir ap mākslu, kas veido šo kontekstu un ļoti spēcīgi to ietekmē.
Un, protams, ir arī tieša ietekme uz mākslinieku karjerām, jo ja mēs iztēlojamies kuratoru, kurš veido savu jauno izstādi, tad, protams, viņa izvēlē galveno lomu spēlē tas, kā mākslinieks ir strādājis līdz šim un kā tas ir bijis apskatīts. Šie teksti cirkulē ne mazāk kā darbu attēli un spēcīgi ietekmē mākslinieka “zīmolu” jeb publiski redzamo personību.
Aiga Dzalbe: Reputāciju viennozīmīgi var ietekmēt. Un abos virzienos – ļoti viegli, ātri un ārkārtīgi lipīgi kā vīruss. Tas laikam ir tiešākais un redzamākais, ko kritika var ietekmēt.
Ja kritikā parādās dažādi, diametrāli pretēji viedokļi, vai tas mudina mums katram izveidot savu, individuālu viedokli?
Aiga Dzalbe: Noderētu atšķirīgas pieredzes un paaudžu cilvēki, kas iesaistītos rakstīšanā, jo vienveidība neļaus šai situācijai attīstīties. Ja būtu divi viedokļi, starp kuriem nokļūstot tu esi spiests sākt domāt, tas ļoti palīdzētu.
Cik nozīmīga ir patstāvīga mākslas medija esamība?
Jegors Jerohomovičs: Regularitāte ir svarīga, jo tā nodrošina pēctecību un zināmu rituālu lasītājiem, kā arī kritiķiem ir jāuztur sevi labā formā.
Vilnis Vējš: Es aizstāvu nepopulāro tēzi, ka mākslas pasaule respektē hierarhijas. Mākslinieka reputācija, slava un ietekme ir viņa kapitāls. Tieši tāpat ir ar mākslas izdevumiem. Lai kļūtu par prestižu izdevumu, nepietiek to nodibināt. Ir vajadzīgi daudzi gadi kamēr šo preses izdevumu sāk nopietni vērtēt.
Jebkuram izdevumam, lai iekarotu savu vietu viedokļu pasaulē, ir stipri jāpiepūlas, jāstrādā ar noteiktu autoru kopu, jāiznāk regulāri, un tad tam ir kaut kāda vērtība.
Aiga Dzalbe: Akcentējot to, ka vizuālajai mākslai šobrīd vienīgajai nav sava medija, domāju nav arī jāatmet uzreiz ar roku kaut kā jauna dibināšanai, bet jāturpina līnija, ko savulaik veidoja žurnāls “Studija”, meklējot piemērus veiksmīgajā tradīcijā. Es domāju, ka būtu ļoti vajadzīgs ikmēneša izdevums vai pat retāk. Bet tieši padziļinātā, analītiskā līmenī, ar ko nav jānodarbojas, piemēram, ikmēneša izdevumam.
Cik lielā mērā medijs diktē kritikas tendences?
Vilnis Vējš: Es saprotu to problēmu, ka, ja izdevumu ir maz un ir viedokļu trūkums, tad bieži rodas situācija, ka notiek izstāde, bet par to nav parādījies nekāds viedoklis. Tur ir vesela problēmu buķete.
Nevar piespiest kritiķi rakstīt par izstādi, ja kritiķim nav, ko teikt.
Savukārt, ir izstādes, par kurām vēlas izteikties daudzi. Vēl viena lieta ir izdevuma profils, ko nepietiek vienkārši deklarēt, dibinot to. Praktiskais profils parādās tikai ar gadiem. Vajadzētu mākslas procesus atspoguļot vairāk. Iztrūkst arī mākslas notikumu hronikas atspulgs, ko savulaik “Studija” mēģināja veidot. Tur sadurās daudz dažādu funkciju un interešu. Ja mēs runājam par jaunu izdevumu, tad tā būs šīs komandas un izdevēja izšķiršanās, kāds tas būs.
Vai mākslas kritika var kļūt par reklāmas rīku?
Aiga Dzalbe:
Notikums, par kuru neviens neko nav pateicis, tas arī ir vērtējums, tikai bez vārdiem.
Tas mehānisms vienkārši tā strādā, ka publicitāte nodrošina to, kā pēc tam pret šo autoru izturēsies.
Vilnis Vējš: Bet, pat ja par izstādi nav uzrakstīts, tas nenozīmē, ka izstāde ir slikta. Iespējams, ka vienkārši tā ir sanācis. Ir jāpievērš vairāk uzmanības mākslas kritikai gan no izstāžu rīkotāju, gan mākslinieku puses. Izstāžu rīkotājiem ir jācenšas nonākt uzmanības centrā. Attieksmi, kādu izstāžu veidotāji rada, veido daudzi dažādi sīkumi – gan preses relīzes un ielūgumi, gan pieejamā informācija par darba laikiem un tas, vai monitors darbojas, kad es apmeklēju izstādi. Visā ir sava kārtība un likumības, bet tajā var droši līst iekšā un piedalīties, lai sasniegtu savus mērķus.
Vai pieejamais finansējuma apjoms ietekmē mākslas kritiku?
Jegors Jerohomovičs: Tā tiešām ir liela problēma. Nav noslēpums, ka honorāri ir ļoti mazi un tas ierobežo mūsu iespējas. Ja budžets būtu lielāks, piekristu rakstīt vairāk un biežāk. Kā arī par mazu honorāru neviens nerakstīs to, par ko nevēlas rakstīt.
Vilnis Vējš: Atalgojuma jautājums ir svarīgs, jo tas tieši ietekmē kritiķa neatkarību.
Mēs negribam lasīt tādu kritiķu recenzijas, par kurām mēs saprotam, ka tā ir kādas PR kampaņas sastāvdaļa, ka kāds par šo viedokli ir samaksājis. Tas ir svarīgi kritikas uzticamībai.
Aiga Dzalbe: Nevienā jomā nauda nav pats svarīgākais. Bet skaidrs, ka, ja situācija būtu labāka, būtu daudz vairāk cilvēku, kas neaizietu no šīs jomas, saprotot, ka ar to nevar nopelnīt.
Jegors Jerohomovičs: Atceros pirms kāda laika mums ar Vilni bija saruna par rakstiem, ko es viņam piedāvāju, un tad Vilnis teica: “Labi, labi. Mēs jau to darām slavas, ne naudas dēļ.”
