Augstāk par zemi

Par attiecībām ar tekstiem, cilvēkiem un putniem. Saruna ar Rvīnu Vardi

Augstāk par zemi

Beatrise Reidzāne pēta vilka tēlu latvju dainās

Mākslinieces Ivetas Vecenānes eksperimenti, strādājot ar dzintara diegu

Tekstilmākslinieci Ivetu Vecenāni jaunajai izstādei iedvesmojusi etrusku māksla

Decembra pirmajās dienās atklās veselas divas tekstilmākslinieces Ivetas Vecenānes izstādes: galerijā "Apsīda” un VEF Kultūras pilī. Mākslinieces īpašais iedvesmas laiks bija 2014. gads, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta. Toreiz māksliniece saņēma pasūtījumu darināt tekstilmākslas darbus, izmantojot zinātnieku radīto dzintara diegu. Šo piecu gadu laikā māksliniece Iveta Vecenāne nogājusi garu ceļu no pirmajiem eksperimentiem līdz monumentālākiem darbiem. 

"Konkrēti šie darbi idejiskā ziņā, tēlu ziņā man ir radušies no izstādes, kas bija Romā, Etrusku muzejā, un etruski savā mākslā ir izmantojuši šīs dzintara figūriņas, skulptūriņas, un tie bija kā amuleti bērniem,” par gaidāmo izstādi Latvijas Radio raidījumā "Augstāk par zemi” stāsta māksliniece Iveta Vecenāne.

Šķiet interesanti sarunāties ar tekstilmākslinieci Ivetu Vecenāni, kad dzintara diega publicitātes vilnis jau norimis. Jo nebūt ne tik bieži māksliniekam kāds pavaicā – kas tad ir pēc tam, pēc lielajiem kultūras projektiem, pēc ceļojumiem kopā ar saviem darbiem pa citvalstu galerijām. Kā saņemtie impulsi, iespaidi, turpinās mākslinieka darbos.

Vecenānes baltie darbi, kuru faktūras ļauj spēlēties ar gaismu un mirdzumu, būs redzami galerijā "Apsīda".

Arhitektūrā ar vārdu „apsīda” apzīmē pusapļa vai daudzstūru izvirzījumu, kāds mēdz būt baznīcu ārsienām, altāra telpas vai jomas noslēguma vietā. Galerija "Apsīda” atrodas Vecrīgā, ieeja tajā no Konventa sētas, un tā atrodas aiz Jura baznīcas, kurā šobrīd mājo Dekoratīvi lietišķās mākslas un dizaina muzejs, altāra sienas. Savulaik galerija tapa kā Dekoratīvi lietišķās mākslas muzeja daļa. Un māksliniecei Ivetai Vecenānei šī galerija ir ļoti nozīmīga, jo te viņa pēc Mākslas akadēmijas absolvēšanas veidojusi savas pirmās personālizstādes.

"Jaunam māksliniekam ir ļoti svarīgi izlikt darbus, lai domātu tālāk, kādu ceļu iet, kā viss kopā izskatās. Un tas man arī deva tādu ļoti lielu pieredzi veidot izstādes, kas tālākā manā karjeras gaitā arī ļoti atmaksājās, jo mans mākslinieces mūžs izveidojās tieši ar šo personālizstāžu veidošanu,” vērtē Vecenāne.

Jautāta, no kā dzimst viņas darbi, Vecenāne saka, ka cilvēki, viņu dotie impulsi, pat nejauši izteikumi ir ļoti svarīgi. Un tā arī 2013. gadā Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas gaidās tapusī izstāde Romā, tur satiktie cilvēki, pavadītais laiks ir bijis kā vilnis, kas nesis pretim jaunu darbu tapšanai. Tā paša dzintara mērkaķīša, zirdziņa pārtapšana balti caurspīdīgos gobelēnos.

"Veidojot skices šai kolekcijai, tas bija kaut kāds mistisks laiks, kad, man jāsaka, vienkārši nāca ārā skice pēc skices, un tas bija tik ļoti viegli, brīvi, atraisīti un radoši. Tas ir viens tāds dzīves posms, tāda viena telpa, kurā tu dzīvo,” atminas Vecenāne.

Šādi lieli mākslas projekti mudina domāt arī lielākos mērogos: par dzintara ceļu no Baltijas jūras līdz Romai. Par etruskiem, kas šos amuletus nēsājuši. 

"Man arī patīk tādi mazi mirkļi, kas saiet kopā. Kas etruskiem bija audums? Tas viņiem bija bagātības un pārticības simbols.

Tagad Etrusku muzejā ienāk šis pavediens, šī aušanas tēma.

Un jāsaka, ka Etrusku muzejā arī ir aušanas atribūti, ja tā var teikt, bet - kas tie ir? Tie ir kaut kādi akmentiņi, kauliņi, ar ko nostiepa velku diegus, tādas čupiņas ar akmentiņiem piecās vietās," stāsta Vecenāne.

Un arī decembrī gaidāmajai izstādei galerijā “Apsīda” ir vistiešākais sakars ar Romā, Etrusku muzejā, gūtajiem iespaidiem.

"Kā centrālo darbu šai izstādei izvēlējos gobelēnu ar nosaukumu “Krelles”. Un šīs etrusku krelles, dzintara krelles, kur visi dzintara gabaliņi ir tādi kā vienādi, dzintara krellītes, pērlītes, un viena ir tirkīzzila. Man ļoti patika pēkšņi nesimetriski kaut kur iemest kādu vienu ne pa tēmu, teiksim, šo pērlīti.

Reizēm man liekas, ka es esmu tāda pati, ne par tēmu kaut kur iemesta iekšā, nu, tāda ar citādāku varbūt pasaules uztveri," atklāj māksliniece.

Taču Iveta Vecenāne nosauc vēl vienu, ne mazāk būtisku savu darbu iedvesmas avotu.

"Konkrēti par šiem gaišajiem darbiem runājot, tas bija materiāls, tā bija mana iespēja pirkt ļoti dārgus materiālus – vilnu, zīdu, kašmiru, ne gluži nedomājot par cenu, bet vienkārši šo izstādi veidoju ar budžetu. Un, kad ir budžets un tu vari nopirkt materiālus, kādus vēlies, tie materiāli atbrīvo. Zelta okera lins un mohēras pavediens, kazlēnu vilniņa ir iestrādāta tādā kā tīkliņā. Šis pavediens dod to mīkstumu, tādu ārpusrealitātes sajūtu," bilst Vecenāne.

Darbi, kas austi ar dzintara pavedienu, pārsteidz ar savu gaišumu, ažūrīgumu, ar caurspīdīgumu, netveramību. Māksliniece ir arī strādājusi ar ļoti intensīviem krāsu toņiem.

"Bet tas ir mans jaunības sapnis,

kad strādāju ar košajām krāsām, es visu laiku sapņoju, kā es varētu aust tikai ar pelēku linu. Man tika piespēlēts šis pavediens, kur es varu izvērsties savā tādā gaišumā, bet arī tur veidot kolorītu," skaidro Vecenāne.

Māksliniece atklāj, ka dzintara pavedienu raksturo īpatnējs mirdzums un savos darbos viņa liek pavedienu klāt audos.

"Faktiski to dzintara pavedienu it kā izvelk pa visu audumu, visā audumā audos ir šis dzintara pavediens, viņš ir klātesošs, viņš ir neredzams, un konkrēti šim pavedienam arī ļoti svarīga profesionāla gaisma,” atzīst Vecenāne. 

Tāpēc izstādes veidošanā Vecenānei palīdzēs interjera dizainere Beatrise Lūse, veidojot vizualizācijas telpā viņas darbiem.

Un šī nav pirmā reize, kad sadarbojas dzintara audēja un dizainere, kas prot rīkoties ar telpu un gaismu. 

Bet kādi darbi būs izstādīti gaidāmajā izstādē VEF Kultūras pilī, ko atklās gandrīz vienlaicīgi ar etrusku amuletu un rotas lietu iedvesmoto izstādi galerijā “Apsīda”? Iveta Vecenāne skaidri zina, ka tur būs gleznojumi uz zīda, būs dažādu periodu darbi. Bet visu noteiks telpa, kas VEF Kultūras pils plašajos gaiteņos un foajē vienlaikus ir sarežģīta un iedvesmojoša.

Vecenāne arī uzsver, ka viņai ir svarīgas ne tikai plašu publicitāti guvušās ārzemju izstādes, viņa patiesi lepojas ar savām izstādēm Cēsīs, Mālpilī, Ventspilī, Krāslavā, Madonā. Viņai ir svarīgi, ja tās notiek, piemēram, bibliotēkās, ka cilvēki tur dzied, pulcējas, apspriež grāmatas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti