Grāmatas "Jaunības avots. Aija Jurjāne" sastādītāja un projekta vadītāja ir māksliniece Sandra Krastiņa. Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" viņa atminas, ka izdevuma veidotāju pulkam pievienojusies gadu atpakaļ: "Satikos ar izdevniecības "Neputns" pārstāvjiem un arī Aijas Jurjānes ģimeni. Viņi pie šīs grāmatas jau bija kādu laiku strādājuši – šķiet, divus gadus [..].Protams, bija jau viņiem radusies kāda vīzija, kā viņi vēlētos šo albumu veidot."
Krastiņa, gleznotāja būdama, galveno uzsvaru vēlējās likt uz Aijas Jurjānes mākslinieces darbību. Viņa turpina: "Man nelikās interesanti veidot tikai tādu piemiņas albumu no ģimenes aspekta. Vārdsakot, es gribēju fokusu mainīt no tā, ka "ļoti laba māte, kas arī glezno" [uz] "māksliniece". Jo man interesē, kas notiek ar viena autora mākslas mantojumu pēc kāda laika; kā tas lasās nākamās paaudzes gan māksliniekiem, gan skatītājiem, kas nav bijuši klāt ne tajos darba tapšanas apstākļos, ne autora dzīves laikā."
Pedagoga darbs Jurjānei arī bijis ļoti nozīmīgs, apliecina viņas kolēģe septiņu gadu garumā – Sandra Krastiņa. Tad nu kopā liekot viņai svarīgo – ģimeni, mākslu un skolu –, radās trīs monogrāfiskā mākslas albuma daļas. "Tas viss ir viņas mākslā. Viņai tas nav nodalāms, un viņa to nekad nav gribējusi nodalīt," teic izdevuma sastādītāja. "Ar šā laika acīm izskatās, [ka]
Aija Jurjāne ir māksliniece, autore, kas konsekventi veidojusi savas daiļrades ceļu, no perioda uz periodu apzināti sapratusi, kā viņa virzās, ko viņa dara, ko viņa izmanto no savas dzīves.
Tā kā es redzu viņas mākslu – tas ir stāsts par sievietes mūžu [..]."
Monogrāfijā publicēti mākslinieces dienasgrāmatu un atmiņu pieraksti, dokumentālas fotogrāfijas un radošais mantojums – glezniecība, porcelāna virsglazūras apgleznojumi, akvareļi, skices, ilustrācijas, kā arī unikāli zīmējumi, kas bijuši paredzēti vien ģimenes lokam. Grāmatu sastādot, pietrūkuši profesionālu fotogrāfu uzņēmumi ar Aiju Jurjāni radošā darba procesā. Ģimene stāstījusi, ka māksliniecei tam neesot bijis laika, nav bijusi interese par to. "Tas laiks, kad Aija gleznoja un strādāja (līdz 90. gadiem), tad varbūt mākslinieki paši nepievērsās sava imidža veidošanai, kā to saprot šobrīd," piebilst Krastiņa.
Taujāta, vai tagad nebūtu kārta Aijas Jurjānes darbu izstādei, Krastiņa atbild: "Tā ir mana liela sajūta. Es tieši to teicu ģimenei, ka viņiem jāpiesaka muzejā izstāde. Grāmatā jau viss neiekļuva. [..] Domāju, tā būtu ļoti būtiska izstāde šodienas skatītājam."
