Tagad Karinē Paronjanca biežāk izmanto lielus triepienus, jo no vecās paletes paliek pāri krāsa, “bet izmest krāsu ir tāpat kā izmest maizi”. Strādā ar notecējumiem, jo tas ir interesanti – pakļaut nejaušo mākslinieciskai iecerei. Bet “satriecošo dziļi pelēko krāsu” fonam joprojām vāc no trauciņu dibeniem, kur visas krāsas sajaucas pašas, “un paliek tādi skaisti netīri nosēdumi”.
Karinē Paronjanca: Būtībā puzuris ir pilnīgi konceptuāls mūsdienu mākslas objekts, tā sistēma var būt gan kā rūtīm, gan kā kristāliskam režģim, gan kā bišu šūnām. Tā ir ļoti vienkārša forma, kurā ir saturīgs tukšums – tajā viss var ieplūst, un no tā viss var izplūst.
Ludmila Meteļska: Puzura ietekmē jūsu darbos ir taisnas līnijas. Agrāk viss bija plūstošs, sievišķīgs.
Daba vienmēr tiecas pēc asimetrijas, pēc brīvām formām, bet cilvēkam, gluži otrādi, patīk strukturēt, zīmēt plānus, viņš visu veido, izmantojot nogriežņus. Es sāku šis formas apvienot – mēs taču tā vai citādi visu uztveram caur urbānistiskajām mežģīnēm. Kā pilsētnieks redz debesis? Caur restēm un vadiem. Visu laiku ir šis kontrasts: dabas ainava – un ainava, kuru cilvēks pakļāvis savai sistēmai.
Bet, ja raksim dziļāk, izrādīsies, ka praktiski visām asimetriskajām dabas formām pamatā arī ir sistēma, strukturētas elementārdaļiņas.
Sāku interesēties par zinātnes tēmām un atklāju sev formas, kuras sakrīt gan ar puzuri, gan ar Dāvida zvaigzni.
Iznāk, ka sistēma, uz kuru kā uz absolūtu tiecas cilvēks, jau pastāv ārēji spontānās dabas formās. Tā ir tāda bezgalība pretējā virzienā.
Kāds ir pieradis pie vienas Karinē – un pēkšņi ieraudzījis pilnīgi citu.
Bet strādā viņa joprojām patiesi.
No zaigojošām krāsām esat pārgājusi pie atturīgas gammas, no tēlu pārpilnības – pie lakoniskuma.
Ir ļoti lietderīgi analizēt padarīto un no kaut kā atteikties. Galvenais – lai būtu personības izaugsme. Jebkuram māksliniekam var kaitēt vēlēšanās patikt – tu gribi būt pieprasīts un neapzināti dari kaut kādas lietas, lai izpatiktu publikai. Bet nedrīkst gribēt patikt!
Kas notiek ar gleznām, pret kurām mākslinieks ir kļuvis vienaldzīgs?
Viņš tās apstrādā ar smilšpapīru… Tas ir tik interesanti – gleznot virsū: vecā gabali vietām paliek un tādi “pikanti” darbi iznāk!
Kad akadēmijā gleznoju savu diplomdarbu, atnāca profesors Zariņš – bet profesori nāk reti, taču īstajā brīdī, kad tas patiešām ir vajadzīgs – paskatījās un teica: labi, potenciāls ir, bet kur tad gaļa?
Un es domāju – lūk, man ir ornaments, Vidusjūras motīvi, ziedošas rozes… Kur te vieta gaļai?
Domāju, domāju, bet pēc tam sapratu – darbos jābūt konflikta momentam. Galu galā rozēm parādījās ērkšķi, bet darbam – pilnīgi cita jēga.
Gaļa kā kādreizējās dzīves tēls, memento mori? Vai vienkārši attēlojamā būtība?
Būtība ir kontrastā. Gleznā nevar būt tikai skaistais, tikai puķītes un vāzītes, tajā jābūt kaut kam tādam, kas “aizķer”. Tas ir sarežģīts uzdevums. Taisīt dramatisku mākslu vienmēr ir vieglāk, taču, ja tu glezno dzīvi apliecinošu darbu, to pacelt līdz mākslas latiņai ir daudz grūtāk.
Un vēl ļoti svarīgi ir gleznot ar noteiktu domu, lai process neaprobežotos ar emociju “izsviešanu”, nepārvērstos par mākslas terapiju.
Šodienas mākslas objektos meistarība no domas būtiski atpaliek – domu demonstrēt vairs it kā nav obligāti.
Mums pat koledžā mācīja, vēl pirms akadēmijas: māksliniekam ir savi izteiksmes līdzekļi – kompozīcija, gaismēnas, toņu attiecības, un ar tiem viņam jāiedarbojas uz skatītāju.
Paskaidrojošo tekstu lai izmanto kurators.
Tajā ir zināma krievu dambretes spēle ar laiku – skaisto sāka uzskatīt par sliktu, jo skaistums taču ir ļoti sarežģīts, bet gribas, lai būtu vienkārši un viegli. Svarīgi, lai mākslinieks prastu savu amatu, lai mācības sāktos ar etīdēm, zīmējot no dabas. Nedrīkst sākt ar “melno kvadrātu”, bet pie mums dažkārt sāk tieši ar to. Mēs tiecamies būt oriģināli – jauno, jauno, jauno! – bet vēsture attīstās pa spirāli. Tas ir normāli – citēt to, kas jau ir bijis, un uz tāda stipra fundamenta radīt kaut ko savu. Nedrīkst atteikties no tradīcijām, no saknēm.
Un vai izdodas būt Latvijas autorei, bet neaiziet no saknēm, kas nenāk no Latvijas?
Ģenētisko atmiņu zaudēt nedrīkst, un tas ir viens no iemesliem, kādēļ strādāt mākslā. Tā ir ļoti svarīga mana radošā kokteiļa daļa, un nacionālie simboli manos darbos parādās pastāvīgi. Tie paši ornamenti, granāta krāsa, kas man ļoti patīk un ar kuru ir ļoti daudz paralēļu, tostarp ar Paradžanova filmu, kuru es dievinu un ar kuru esmu izaugusi.
Dievinu Sarjanu. Dievinu fovistus – par gaismu, tīrajām, kontrastējošajām krāsām. Matisu – par ornamentālismu un austrumu motīviem. Pirosmani – par patiesumu, par pārsteidzošajām varoņu acīm, man nokļūt Gruzijas Nacionālajā mākslas muzejā ir gluži kā apmeklēt templi. Savulaik man ļoti patika mūsu Alekseja Naumova Itālijas ainavas, viņa persiku, rozā un tirkīzkrāsas savienojums, es ar to biju vienkārši “saslimusi”.
Vai gadās aizstāvēt savu mākslu?
Mani vai nu ļoti mīl, vai nu ienīst. Pat nezinu, ko darīt.
Bet vai jūs gribētu, lai attieksme pret jums būtu vienāda?
Galu galā pat uz Marka Rotko izstādi kāds atnāk un saka: es arī tā varu! Un kā lai ar tādu cilvēku strīdas? Kāpēc gan ar viņu strīdēties?
Bet, ja cilvēks uzbrūk jūsu darbam, jūs taču aizstāvaties?
Es pietiekami labi saprotu, ko daru, un tāpēc varu motivēti piedalīties dialogā. Ir, protams, vertikāle, kad pie tevis kaut kas atnāk un tu sāc strādāt caur neapzināto, bet arī tad ir svarīgi saprast, izanalizēt to, ko dari.
Uz vasaras izstādi bijušās lidostas “Spilve” ēkā neviens, izņemot jūs, neatnāca ar otu un paleti. No māksliniekiem jūs bijāt vienīgā, kas bija gatava rādīt ne tikai rezultātu, bet arī procesu.
Vienkārši es zināju, ka tur būs kādu laiku jāatrodas, un nodomāju – kāpēc velti tērēt laiku? Gleznošu, lai vienlaikus ir mākslas performance.
Vai jums ir grūti nestrādāt?
Man jāpiepilda ar jēgu katra sekunde.
Ja arī negleznoju, tad par to domāju, analizēju, kaut ko lasu par vajadzīgo tēmu.
Vai arī vienkārši kaifoju par iespaidiem no redzētā – kāda apbružāta siena var izraisīt tevī tādas asociācijas! Ideju ir daudz, nākas pierakstīt – plānotājs man vienmēr ir līdzi, es visu laiku esmu procesā.
Agrāk cilvēki ar molbertiem gāja uz plenēru.
Visās savās fantāzijās es vienmēr cenšos balstīties tajā, kas pastāv dabā. Un, pat ja gleznoju un nav iespējams to darīt dabā, man pa visu grīdu ir fotogrāfijas.
Bet vai tas ir godīgi – atkārtot dabu? Tas ir, nepāriet pie otrā posma, nestilizēt?
Mākslinieks taču nav kopēšanas aparāts. Gleznot maksimāli individuāli, izlaist caur sevi – tajā ir viņa darba būtība. Vienkārši nevajag aiziet galējībās, skriet un ķert kaut kādas tendences. Palikt pašam – tas ir galvenais. Jātur sava līnija, un agri vai vēlu tā dos augļus.
Bet vispār ļoti gribas atbrīvoties no liekā – lai būtu es, molberts un vairāk nekas. Māksliniekam ir jākoncentrējas.
Pie mums māksliniekam ar daudz ko jānodarbojas.
Pie mums tu vienā personā esi daudz kas – gan mākslas dīleris, gan administrators, gan menedžeris, gan šoferis, gan grāmatvedis, kā arī uzturi savas lapas sociālajos tīklos. Māksliniekam ir grūti pārslēgties no vienas lomas uz otru, kas prasa pilnīgi citas īpašības – izsisties, rakstīt komentārus, likt smaidiņus, sirsniņas, hi-hi, ha-ha. Tas atņem daudz spēku – pilnīgi līdz asarām. Mēs dzīvojam ļoti mazā valstī, tirgus mums ir pilnīgi nekāds, un, neskatoties uz to, ka es ļoti mīlu Rīgu un mūsu akadēmiju, tomēr saprotu cilvēkus, kuri cenšas startēt ārzemēs. Jo, ja tu esi izdarījis kaut ko tur un atnācis šeit, tad visi ceļi ir vaļā. Bet te ļoti bieži jāklauvē pie aizvērtām durvīm.
Jums gamma ir Latvijai ļoti neraksturīga, citas krāsas.
Tagad kaut kā ļoti dabīgi esmu sākusi attālināties no dekoratīvisma – ienākusi ģeometrija, ienācis konceptuālisms, es no sevis to visu neesmu izspiedusi. Spiest ārā no sevis “Maļeviča melnos kvadrātus”, ja tas nav tavs, nevajag, bet, ja esi līdz tam nonācis, tad vajag. Toties savulaik man bija brīnišķīgi paradīzes putni – no skaistuma nevajag atteikties.
Tas ir snobisms – aiziet no skaistā. Tad mums arī dabā viss jāpārsvītro!
Pāva spalvu pārsvītrosim, margrietiņu pārsvītrosim.
Nu jā, margrietiņa – tā ir tāda vienkārša, tāda banāla… Biomākslas koncepcijā saskatu ļoti daudz ko. Pirmām kārtām, “bio” ir dzīve, un es cenšos, lai manos darbos skanētu dzīves himna. Otrkārt – tā ir daba, kurai jāseko. Treškārt – spēle ar jaunu tendenci (biomājas, bioprodukti). Man patīk lietas ar vēsturi – veci automobiļi, vecas pildspalvas, to kvalitāte. Mēs viegli mainām partnerus, viegli mainām apavus, mums nav pieķeršanās. Bet kvalitatīvu lietu vērtība ir arī tajā, ka tās lēnāk piesārņo planētu. Cilvēki dzenas pēc jaunākā aifona modeļa, bet es esmu kā mamuts – kamēr vecais aifons strādā, tas strādās. Lūk, es tagad sēžu ar varen smalku klēpjdatoru, bet, kamēr piecpadsmitajā kalpošanas gadā nenobeidzās mans iepriekšējais dators, es negāju un nepirku jaunu.
Bet konceptuālā māksla – tas arī ir ātri un nav uz ilgu laiku!
Es patiešām ticu, ka, lai radītu kaut ko vērtīgu, ir vajadzīgs laiks. Štancēt sintētiku, piebāzt vistu ar hormoniem, lai tā olas dētu pastāvīgi, protams, ir ātrāk un lētāk. Bet māksla – tā ir “bio”, tas ir pa īstam. Kā dārgs vīns un labs siers – tiem vajag laiku, lai nobriestu. Mākslā arī tā ir – vai nu ir ”bio”, vai nu nav “bio”.
