Es strādāju nevis ar krāsām un otu, bet mani izteiksmes līdzekļi ir analogā tehnoloģija - tā saka mākslas dārza saimnieks Artūrs Riņķis.
Nodziest visi prožektori, un tumsas aizsegā iedegas 7 kinglas, kas tapušas trīs gadus. Mākslinieks izmantojis krāsu, gaismu, kustību un skaņu.
“Darbi ir vērsti uz meditatīvu noskaņu. Viņiem piemīt tāds psihorelaksējošais faktors,” apgalvo Artūrs Riņķis.
Katru kinglu papildina mākslinieka paša radīti teksti. Mākslas dārzs ir vienīgā vieta Latvijā, kur radīti kinētiskās mākslas objekti.
Artūrs Riņķis neatklāj, kā tieši praktiski tie top, taču tas esot ilgs un dārgs process.
Mākslas dārza apmeklētāja Laura Feldberga stāstīja, ka “mēs esam pieraduši to saistīt ar video mākslu, ar elektroniku, ar datoriem, bet, skatoties šos darbus, var nojaust, ka tas ir kaut kas cits. Ka tas nav tas dators, tas nav tas ierastais video. Ka tur ir vēl kaut kāda maģija, ka tas viss ir roku darbs, tas ir ārkārtīgi iespaidīgi.”
“Mani vienmēr fascinē viņa jauda, kas viņā pašā ir un ko viņš spēj caur saviem darbiem atnest mums – skatītājiem, baudītājiem,” piebilda mākslas dārza apmeklētāja Ziedīte Začeste.
Mākslas dārza apmeklētāji atzīst, ka viņus uzrunā darbu dziļā filozofija, bet mākslinieks atstāj vietu arī katra paša personiskajam stāstam.
Artūrs Riņķis atklāj, ka tehnika ir neprognozējama un arī personālizstādes atklāšanā kuģi, kas pirms tam kustējušies, sākumā pēkšņi nedarbojās.
“Jūs varat iedomāties, kāda sajūta pārņem autoru? Bail pat domāt. Bail pat domāt, jā. Bet tāds man liktenis, tas ir mans lāsts. Es vienmēr, kad man saka, lai tev būtu vēl un vēl idejas, es saku: “Nē, tikai ne to!” Ideju ir pārpilnam, bet tie spēki jau arī nav tik daudz,” atzīst Artūrs Riņķis.
Kinētiskās mākslas dārzs nekurienes vidū pārsteidz ik uz soļa – pat tualetes apmeklējumā. Artūra Riņķa tumsas un gaismas bērni redzami tikai no jūlija beigām līdz oktobrim un tikai diennakts tumšajā laikā.
