Šīgada aukstajos mēnešos "TUR_telpa" nestāv tukša – pārziemošana notiek pilnveidotā zālē ar jaunu izstāžu programmu "No aukstuma gaismā". "Mēs esam uzbūvējuši tādu kā 5x5x5 metru kubu, plēves māju, kur pārlaist ziemu," "Radio Naba" raidījumā "KŪL" paskaidro "TUR_telpas" pārstāvis Uldis Trapencieris.
Ingas Erdmanes "Neredzamās pilsētas" ir pirmā no trim izstādēm, kas "TUR_telpā" cita citu nomainīs līdz pavasara nākšanai. Izstādes sākumpunkts bija autores vēlme pievērsties atmiņai.
"Es pārsvarā strādāju ar fotogrāfiju," iesāk Erdmane. "Mūsdienās mūsu attiecības ar fotogrāfiju ļoti strauji mainās caur sociālajiem tīkliem.
Kādreiz, pagātnē, bija tā, ka tu paņem vecu fotogrāfiju un tas tev uzjundī dažādas atmiņas, tu atceries tos cilvēkus, tos notikumus. Tagad mēs vienkārši pārskrollējam tam visam pāri, nekas mums neaizķeras."
Ar kuratoru Edvardu Shautenu māksliniece apspriedusi, ka būtu interesanti izpētīt Tallinas ielas kvartāla pagātni, jo tas pēdējā laikā ir ļoti strauji mainījies. "Es sāku iet uz arhīviem pētīt," Erdmane piebilst. Vaicāta, kas bija interesantākais, ko izpētes procesā sanācis atklāt par šo vietu, viņa atteic: "Ļoti interesants fakts ir, ka Tallinas ielas kvartālu visu mūžu pavada sūdzības, sākot no pagājušā gadsimta pašiem sākumiem. [..] Kas tik tur nav bijis iekšā – ratu smēru darbnīca, zirgu staļļi, mehāniskās darbnīcas, augļūdeņu ražošana; tur gribēja taisīt kaut kādas koka kastes, tur gribēja ievākties klaviermeistaru darbnīca. Par visiem šiem ir sūdzības no apkārtējiem kaimiņiem, jo vienam ir par daudz smakas, otram ir pārāk liels troksnis, trešajam – ugunsdrošība. [..] Un tagad arī par tiem pasākumiem, kas notiek Tallinas ielas kvartālā, apkārtējo māju iedzīvotāji turpina sūdzēties."
No atradumu pārspriešanas pārejot uz izstādes māksliniecisko pusi, Inga Erdmane atzīmē, ka viņu, protams, interesē ne tikai tas, kas fotogrāfijā ir attēlots, bet arī pašas fotogrāfijas materialitāte, viņa ļoti daudz eksperimentē tieši ar fotogrāfijas materiālu. "Šinī gadījumā ir apstākļi, kuri jāņem vērā, jo telpa, kurā notiek izstāde, nav apkurināta. [..] Līdz ar to tev ir jādomā, kādus materiālus izmantosi. Mitrumā tu nevari vienkārši izlikt fotogrāfijās, jo tās samirks un nokritīs otrā dienā. Tas tevi mudina meklēt dažādus jaunus risinājumus," viņa saka. "Vienu daļu no vecajām fotogrāfijām es ķīmiskā procesā modificēju, it kā iznīcinot, bet ne līdz galam."
Izstādē "Neredzamās pilsētas", kas pievēršas mūsu atmiņai un tam, kā mēs skatāmies uz fotogrāfijām, ikviens ir aicināts nākt un veidot savus stāstus, jo viss līdz galam nav pateikts, uzsver māksliniece.
