Ir mākslas izstādes, uz kurām labprāt neietu. Sāc sevi iedrošināt – diezin vai viss valstī notiekošais ir jāredz. Rīgā vien lielu daļu nav iespējams apmeklēt, noklausīties un izlasīt. Tu iedomājies būšanu par mākslas apskatnieku, nevis vizuālās mākslas kritiķi – paplašināt savu interešu loku un ievingrināties domāt par lietām, kurām neesi uzdrošinājies tuvoties aiz aplamiem pieņēmumiem par specializācijas labumiem. Taču kultūras publicists, kurš nepretendē uz kāda medija vai jomas specializāciju, viennozīmīgi ir sabiedrībai vērtīgs amatnieks.
Festivāla "Survival Kit" nosaukums skan sekojoši – “Būt drošībā ir bīstami”. Atliek vēl izlasīt notikuma kuratores Katjas Krupeņņikovas esejas ievadu, lai interese izstādi apmeklēt atsistos pret sienu: ““Survival Kit 11” tēma saistās ar drošības un politiskās vardarbības diskursu. Drošības jēdziens ir piesātināts ar pretrunīgu politisku, sociālu, ekonomisku un psiholoģisku nozīmju kopumu. Parasti ideja par drošību tiek asociēta ar baiļu un nedrošības sajūtu, kas savukārt tiek pamatota ar gaidāmām briesmām, ienaidnieku vai draudiem. Drošība un aizsardzība atrodas šodienas politiskās iztēles centrā un tiek izmantota, lai pamatotu karus, nacionālistiskas programmas, rasismu, nevienlīdzību un citus reakcionārus uzskatus un ideoloģiju.”
Vienīgais saprātīgais veids, kā izskaidrot šādu uzstādījumu, ir atcerēties, cik maldinošs reizēm mēdz būt acīmredzamais.
Krupeņņikovas rakstītais ir jālasa citādi, ne burtiski, jo tie ir klaji meli vai labākajā gadījumā savārstījums par brīvu tēmu. Pat ja esat noguris no laikmetīgo mākslinieku un kritiķu iedomātas viltības runāt par ļoti aktuālām lietām netieši, mīklās un postmodernu citātu vītnēs, šajā gadījumā tādas pieejas atskārta glābj. Līdz ar to ir svarīgi precizēt, par ko tad “Survival Kit 11” ir.
Festivāls noteikti nav par “politiskās vardarbības diskursu” vai “šodienas politisko iztēli”, kuras centrā ir “drošība un aizsardzība” kā rīki karu, rasisma kurināšanai vai nevienlīdzības vairošanai. Tā varētu domāt vājprātīgais, ne cienījama mākslas kritiķe, jo tekstā piesauktie apgalvojumi nav attiecināmi uz politiku vai cilvēku ikdienu. Galu galā drošība ir viena no ilgas un laimīgas dzīves pamatiem. Tie, kas sagaida mierpilnas vecumdienas, acīmredzami nav vadījušies pēc moto “dzīvo ātri un mirsti jauns”. Pieļauju, ka izstādes tematisko amplitūdu nenosaka arī melu un pēcpatiesības jēdzieni, jo tā vairs nav interesanta tēma. Izstāde nav arī tikai un vienīgi par laikmetīgās mākslas problēmām, kaut šajā punktā, manuprāt, jau esam pietuvojušies tam, par ko “Survival Kit 11” ir.
Labs ievads festivāla tēmas izpratnē ir Omara Mismara videodarbs “Šmits, tu un es”. Attēlā redzami divi kungi, kuri uz šaujamieroču stenda fona deklamē sarežģītu teorētisku tekstu. Ik pa laikam viņi zaudē pavedienu un sāk lasīt no jauna. Tādam, kurš nezina, par ko ir lasāmgabali, deklamētie vārdi iet secen un atstāj atpazīstamu, svarīgu jēdzienu nospiedumu. Runa ir par Meinas štata Soukīganas pilsētiņas ieroču veikalu, tā īpašnieku Brūsu un vadītāju Beiltiju. Mākslinieks, vispirms poligonā abu apmācīts šaušanas mākslā, palūdzis šos videokameras priekšā citēt fragmentus no Karla Šmita esejas “Politiskā jēdziens”. Šmits bija prominents nacistu jurists un politikas teorētiķis. Šoreiz nav jāmēģina iedziļināties teksta izvēles izpratnē, jo tad sanāks līdzīgi Krupeņņikovas ievadteksta lasījumam. Kontroversālas personības ideju izmantojums ir spilgts un klišejisks paņēmiens uzmanības piesaistīšanā. Tāpēc svarīgāk ir apdomāt, kādēļ par neveiklajiem lasītājiem ir izvēlēti ieroču tirgoņi un kādēļ viņi deklamē tekstu par politiku, kuru acīmredzami nesaprot. Situācija nav raksturīga tikai ierindas uzņēmējiem, bet arī mākslas vides speciālistiem, kuri mūsdienās producē kalniem jēdzieniski samezglotu un bieži vien bezjēdzīgu tekstu.
Laikmetīgās mākslas mode ir pseidointelektuālas rotaļas ar skanīgiem terminiem un viltotām pretenzijām uz skatījuma autoritāti, vai pat zinātniski nozīmīgām atziņām.
Lielu daļu no sarakstītā nesaprot neviens, bet daudzi izliekas saprotam, turklāt stipri veiklāk par abiem Mismara darba varoņiem. Savienot ieroču tirgošanu, divus baltus vidusslāņa amerikāņu vīriešus ar nacista tekstu ir klišeja un skaļš sauklis; atliek to iesaiņot teorētiski šķietami dziļā kontekstā. Jo runa taču ir ne par ko citu, kā ierindas amerikāņa centieniem saprast lasāmgabalu un viņa nesekmīgajiem centieniem saprast Mismara darba jēgu. Turklāt šajā gadījumā pie vainas nav pilsonis, bet gan mākslas darbs. Skaidrs, ka runa ir par mākslinieka atbildību un viņa darba nozīmību sabiedrībā.
Šīs tēmas mūsdienās var raisīt bezcerību, jo par tām laikmetīgajā mākslā lielākoties ir runa, turklāt, bez rezultāta. Laikmetīgā māksla ir caur un caur sociāli, turklāt politiski, kultūrvēsturiski utt. apzinīga, savukārt mākslinieki to vien dara, kā diskutē par savu atbildību. Problēma ir līdzīga tam, kā jaunieši vidusskolā runā par seksu, respektīvi, to, kā nav. Tāpēc skaidrs, ka atbildība un sava amata sociālo uzdevumu izpratne mākslā būs daudzmaz kārtībā tad, kad vairs nebūs tik daudz bezmērķīgu sarunu.
No šī limbo var tikt ārā akurāt tāpat kā vidusskolā – attiecīgo fenomenu praktizējot un izzinot. Nedarot nevar saprast.
Daļa no “Survival Kit 11” izstādītajiem darbiem ir ar šīm tēmām saistīti. Piemēram, Martas Tuomālas video “FinnCycling-Soumi-Perkele!” redzama māksliniece uz riteņa trenažiera, mokpilnu seju minot pedāļus feministiska repa pavadījumā – “Vardarbības pret sievietēm cena ir milzīga.. Sieviešu apspiestība – rij sūdus! Mūžam pret vardarbību!” Piedāvātais tēls apvieno lietas, kuras viena otru neparedz. Ja saprot, ka fitness ir laba lieta, apaļīgums savukārt nav nekas slikts, un nav tāda sabiedrībā valdoša stāsta (biežs kultūras kritiķu fantazmu objekts), kurš traucētu būt pašapzinīgi apaļīgam vai fitnesu apmeklēt tīra prieka un izaugsmes pēc, tad Tuomālas rādītais tēls ir bez adresāta, vai, būdams simulakrs, demonstrē mākslas vidē figurējošu izpratņu tukšumu.
Ne mazāk iespaidīga un pārdomas rosinoša ir Džeimsa Bridla “Drona ēna 007”, apskatāma uz muzeja pagalma asfalta. Bilde vēsta par bailēm un atgādina mūsdienu karadarbības draudus, sabiedrības novērošanu (kameras uz ielām), kontroli utt. Bet arī šoreiz runa ir nevis par realitāti, bet priekšstatiem, kurus mākslas profesionāļiem patīk zelēt. Viens no iemesliem šādām patikām un izvēlēm ir pilsoniski profesionālas rīcības izpratne. Ja es daudz un dikti runāšu par atbildību un visur, kur vien paskatīšos, atradīšu kultūrvēsturiskas problēmas – pat piemājas zālājā var saskatīt politiku –, tad es būšu pilsoniski aktīvs un īstenošu savu politisko varu.
Laikmetīgais mākslinieks nereti domā, ka ir kādā ziņā “politiķis”, jo politika viņa izpratnē ir viss.
Skaidrs, ka šāda perspektīva ir naiva, tomēr tā vēl arvien ir gana populāra un saistās ar iepriekš ieskicētajām laikmetīgās mākslas problēmām.
Risinājums nav jāmeklē, tikpat bezcerīgi maldoties un spriedelējot; var izmantot pavisam pretēju un ātru stratēģiju. Tā vietā, lai taisītu “politiku”, taisīt mākslu un īstenot savus pilsoņa pienākumus.
