Kultūras ziņas

Osvalda Zebra "Šaubas"

Kultūras ziņas

"Durvis" un "Savpatība" Limbažos

Imantam Lancmanim – 80

Tā ir laime, ka ir mērķis dzīvē. Jubilejas saruna ar Imantu Lancmani

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

“Es varu būt priecīgs, ka es gadu ritēšanu un arī šo it kā fatālo slieksni neizjūtu kā kaut ko tādu briesmīgu,” savā 80 gadu dzimšanas dienā spriež mākslas vēsturnieks, gleznotājs un ilggadējs Rundāles pils saimnieks Imants Lancmanis.

Vienmēr bijis kaut kas priekšā darāms

Līga Gaigala: Kā izjūtat šo laiku, un ko tas nozīmē jums?

Imants Lancmanis: Dzīve jau nesastāv no tādas termiņu gaidīšanas, viņu pārvarēšanas un tad dzīves turpināšanas. Man patīk, ka viss notiek ritmiski un viss ir pakļauts darbam, pakļauts savām iecerēm. Un es nevaru, nedrīkstu sūdzēties par savu likteni, kas man šajos 80 gadus ir ļāvis tomēr daudz ko paveikt un galvenais – ir ļāvis dzīvot tādu dzīvi, kādu es vēlējos. Un kas ir vēl svarīgāk, ka providence ir man devusi iespēju izdarīt kaut ko tiešām nozīmīgu.

Protams, visi mani saista ar Rundāles pili. Tā tas lielā mērā ir. Tā ir mana dzīve no 1964. gada. Jā, tā ir laime, ka ir mērķis dzīvē. Es domāju, ka cilvēkam vispār, vai viņš ir laimīgs vai nelaimīgs, ir galvenokārt atkarīgs no tā, vai viņš jūt dzīvē jēgu.

Pliks eksistenciālisms agri vai vēlu noved pie tā, ka jājautā – kāpēc es vispār dzīvoju. Man nekad nav bijis šis jautājums jāuzstāda.

Man vienmēr bijis kaut kas priekšā darāms. Vienmēr man to ir bijusi nepieciešamība darīt ar jēgu, prast priecāties par to, kas notiek, par labo un arī tomēr atrast sevī spēku cīnīties ar to grūto.

Mūsdienu sabiedrības nelaimes, neapmierinātību un visādas depresijas lielā mērā var izskaidrot ar to, ka dzīve ir pārāk vienmuļa un, lai cik tas nebūtu paradoksāli, pārāk sakārtota. Tā ir patērētāju sabiedrības nelaime. Ja cilvēkam viss ir, ko viņš var gribēt? Labāku auto, lielāku māju? Ļoti grūti ir dzīvē atrast kaut kādu mērķi ārpus tā, kas cilvēku paceļ, kas viņu aizrauj un liek skriet uz priekšu! Kad zaudē ideālus, tad viss ir cauri. Kad nav vairs īsti ne individuālā ideālisma uz ko tiekties, īsti arī kolektīvā. Un kad nāk modē pret visu izturēties ar skepsi, par visu vīpsnāt un teikt – “nē, tas ir slikti”, tas ir ārkārtīgi bēdīgi! Cilvēks pats sevi iesprosto. Viņš neaptver to, ka dzīve ik brīdi ir pilna ar dažādiem vilinājumiem.

Imants Lancmanis
Imants Lancmanis

Mans ceļš ir ļoti specifisks, bet tas ir tikai mans ceļš. Jebkurš cilvēks var atrast kaut ko. Es apbrīnoju tos cilvēkus, ko redzu televīzijā, īpaši lauku cilvēkus, ar savu misiju. Viņam raža aizgājusi bojā, un viņš smaida! “Jā, šogad tā, pārdzīvosim!” Tur ir kas tik cildens iekšā. Un tā ir liecība, ka visos cilvēkos, bet bieži slēptā veidā, pastāv šis radošais gars, cildenā gatavība uzupurēties un aizrautība strādāt! Sevis pilnveidošanas, savas ģimenes un visas vides labā. Valsts labā. Tur rodas tas, ko saucam par dzimtenes mīlestību un patriotismu!

Patriotisms ir tajā zemnieciņā, kurš var smaidīt brīdī, kad raža ir aizgājusi bojā.

Aizliegtais auglis – gleznošana

Jūsu kaislīgākais mūža mērķis ilgus gadus tika atlikts. Aizliegtais auglis, ko ziedojāt pils labā…

Šī skriešana uz priekšu pils labā man lika ļoti ilgu laiku noliegt vienu lietu, uz ko es biju gatavojies bērnībā jaunībā. Galu galā es studēju glezniecību septiņus gadus Rozentāla skolā, sešus gadus Mākslas akadēmijā un pēkšņi – pils! Un apziņa – es nedrīkstu gleznot, jo man jādomā par pili! Šīs divas lietas ļoti nežēlīgi cīnījās savā starpā. Un iepriekšējos gadu desmitos, ja varēju, es atradu mazas spraudziņas brīvdienās, atvaļinājumā, dažkārt pat naktī, kad es varēju pagleznot. Tad, kad es 2015. gadā pateicu, ka 2018. gada beigās dodos pensijā, es jau biju sagatavojies tam, nobriedis, kad tad, kad tas būs paveikts, jo varēju teikt, ka lielā mērā pils tiešām ir pabeigta, varu mesties uz šo te aizliegto kaislību – uz glezniecību!

Mani pievilka šī iespēja radīt kaut kādu pasauli un uzburt to uz audekla. Pils arī ir pasaules uzburšana.

Un tas, kas šeit notika – tā nav restaurācija šī vārda tiešā nozīmē. Tas bija kaut kas vairāk – iespēja uztaisīt gigantisku instalāciju, kā tagad saka. Bet ar senās mākslas priekšmetiem. Uzburt instalāciju, kurā ir dvēsele, kura nes līdzi to maģiju, kas piemita vienai 18. gadsimta hercoga rezidencei. Jau burtiski otrajā dienā, kad varēju teikt “jā, es esmu brīvs”, es metos pie glezniecības, un es to daru arī tagad, nepārtraukti!

Esat teicis, ka glezniecība ir pasaule, kas iemieso vīzijas.

Man nekad nav bijis jādomā, ko tad es gleznošu. Jo es ļoti labi zinu, ka es gribu gleznot to, kas ir pie manis atnācis kā gatavs tēls. Man viņi ir tikai jāiemieso! Jāuzliek uz audekla un jāglezno tik ilgi, ar mazu otiņu, ar visām detaļām, ieskaitot zālītes stiebrus un puķītes, lai es pats teiktu – jā, tas tur dzīvo! Es patiešām gribu uzradīt kaut kādu paralēlo pasauli, kas man liekas interesanta.

Katra diena paiet ar šīm iecerēm, cīņām, ieskaitot ar karstumu! Es šoreiz pārdzīvoju šīs vasaras karstumu tikai tāpēc, ka es gleznoju! Tas darbojas kā anestēzija. Ja es būtu gulējis dīvānā un vaimanājis, es būtu galīgi slims. Bet es gleznoju.

Paņemu otu un es nejūtu neko! Es esmu tajā bildē iekšā.

Un tikai pēc tam es aptveru, ka esmu slapjš!

Imants Lancmanis. Vīzija Rundāles pils parkā. 1737. gads. Audekls, eļļa (2014-2015)
Imants Lancmanis. Vīzija Rundāles pils parkā. 1737. gads. Audekls, eļļa (2014-2015)

Pie kā tagad strādājat? Kas šobrīd ir uz jūsu molberta?

Vairākas gleznas vienlaicīgi! Lai cik tas nebūtu dīvaini, tās ir divas gleznas par Bībeles tēmām. Pirmā reliģiskā glezna bija “Svētā ģimene”, un pirms tam bija pasūtījums lauku baznīcai uzgleznot altārgleznu. Es piedāvāju augšāmcelšanās tēmu. Tas mani zināmā mērā piespieda ķerties pie uzdevuma, ko darīja mākslinieki-ģēniji gadsimtiem. Biju šausmās gleznot tēmu, ko gleznojuši Rafaels, Ticiāns. Ko es tur ielikšu jaunu no sevis? Un tādā veidā es trīs gadus ar to darbojos, un tad es domāju – pārdomas par Kristus misiju, kas man liekas šajā nežēlīgajā laikā ļoti svarīga lieta, es uzgleznoju arī “Svēto vakarēdienu”.

Es to jums stāstu, lai parādītu, kā tas mani aizrauj. Tas ir emocionāli un man pašam ļoti būtiski. Jo es neesmu reliģiozs tādā nozīmē, lai piekoptu rituālu un ietu katru svētdienu baznīcā, bet tomēr Kristus mācība man ir ārkārtīgi svarīga. Man liekas, ka tā ir svarīga visai pasaulei.

Jo nav cita atskaites punkta, nav cita kritērija, no kura izejot cilvēks var saprast, vai viņš dara labi, vai slikti.

Vai tas, kas notiek apkārt, ir ļaunums vai tas ir labums. Lai varētu pastāvēt žēlsirdība, piedošana, izpratne. Tā vietā, ko mēs apkārt redzam – negantība, vēlēšanās kliegt, būt neapmierinātam ar visu, tai skaitā ar sevi arī, un paust – viss ir slikti! Sākot ar valdību un jebkuriem priekšniekiem un beidzot diemžēl ar savu ģimeni. Tā ir kaut kāda cilvēku negatīvā uzbudinātība, kas valda. Cik svarīgi ir saprast un izjust sevi, ielaist to mieru, ko tomēr visvairāk dod Kristus mācība. Es neesmu nekāds misionārs un sprediķotājs. Vienkārši garās dzīves laikā esmu sapratis, ka tas ir viens no veidiem. Ir dažādi ceļi, kā sevī rast mieru un sakārtotību.

Cilvēku radošā gara rezultāts

Ir noslēdzies vēl viens posms – triloģija par Rundāles pili. Klajā nākusi trešā daļa “Rundāles pils. Restaurācija”.

Grāmatu rakstīšana kaut kā ļoti arī izvēršas kā viens no manas dzīves punktiem, kas bija svarīgi. Mākslas vēsture pati par sevi mani tik ļoti neinteresētu. Bet mani viņa aizrauj ar to, kas ir aizmugurē. Jebkura māja, ko ceļ, ir cilvēku aizrautības rezultāts. Cilvēku radošā gara rezultāts. Iedomājieties, viduslaiku pieticībā pie nabadzības un neizglītotības, visām nelaimēm, kas bija apkārt, cilvēki varēja uzcelt katedrāli, kādu šodien būtībā vairs nevar uzcelt. Tas rāda, ka cilvēkā ir ielikts ārkārtīgi daudz, bet ir vajadzīgs spiediens un pamudinājums.

Rakstīšana man bija būtiska, jo es caur viņu arī varēju izprast gan cilvēkus, gan dzīvi, arī Rundāles pils celšanu.

Mēs to nesaprastu, ja nezinātu, kas viss stāv aiz tā. Ir jāsaprot tas laiks, tā vide, attiecības ar Krievijas imperatori, ar visu to godkārības un varaskāres tirgu, kas toreiz bija laikmeta sastāvdaļa, lai varētu aptvert, kāpēc varēja tapt šāda veida māja. Kā viņu varēja uzcelt divos gados? Mūsdienās ne pie kādiem miljoniem eiro, ne pie kādas visu firmu kopā sanākšanas divu gadu laikā tukšā vietā uzcelt pili – pilnīgi neiespējami! Tas ir fenomens, un tieši tas man likās bezgala interesanti. Tāpēc mani aizrauj vēsture un mākslas vēsture, jo es caur to redzu notikumus, redzu pasauli.

Imants Lancmanis
Imants Lancmanis

Protams, ka rakstīt par Rundāles pili man ir bijis vienmēr kaut kas īpašs. Pirmā daļa, monogrāfija iznāca 2015. gadā. Otrā daļa iznāca 2018. gadā. Šis sējums parādīja to, kas ne vienmēr grāmatās par pilīm ir atrodams. Tā ir pirmā grāmata, kur es katru telpu ņēmu un sadalīju – Zelta zālē tik un tik spoguļu, starp tiek “emblemātiskas” vītnes ar alegorisku saturu. Tādā veidā visas telpas analītiski attēlotas kataloga formā.

Pašlaik, nupat pirms stundas, no Jelgavas tipogrāfijas atveda trešo sējumu.

Ārkārtīgi spēcīgi pārdzīvojumi, jo šī pēdējā, trešā grāmata, viņu sauc “Rundāles pils. Restaurācija”. Tajā beidzot notiek atkāpšanās pie tā, kas beidzot ar šo ēku ir noticis. Atskats uz to, kā pils gan bruka, gan tika atjaunota. Ne tikai mēs viņu atjaunojām. Pirmā restaurācija notika grāfa Šuvalova laikā 19. gadsimta 80. gados. Ar apbrīnu varu teikt, ka tajos laikos, kad nekāda pieminekļu aizsardzība īsti nepastāvēja, ļoti inteliģenti tas bija veikts. Pirmajā stāvā bija ierīkotas dzīvojamās telpas, un otrais stāvs tika rādīts apmeklētājiem. Nākamā restaurācija ir Latvijas pirmās brīvvalsts pastāvēšanas laikā – 20., 30. gados. Jaunai valstij naudas maz, daudz ko nepaspēja. Tad nāca karš. Pēckara laikā ir bēdu ieleja – 1945. gadā zālēs ierīkoja graudu noliktavu. Un tad nāca 1964. gads, kad tika izveidota filiāle šeit, kad es šeit parādījos. Bet restaurācija sākās tikai 1972. gadā. Tas nebija mans nopelns. Bauskas muzeja direktors Laimonis Liepa spēja pārcirst ideoloģisko negāciju pret pilīm kā tādām. Rundāles pili izglāba tas, ka tā bija Rastrelli, Ziemas pils cēlāja, projektēta. Tā tas rats izkustējās, un 1972. gadā sākās īstā restaurācija, un varētu teikt, ka tā noslēdzās 2014. gadā, bet ne līdz galam. Bijām izgājuši vienu apli.

Šis cikls ir bezgalīgs. Manai pēcnācējai, doktorei Laurai Lūsei būs ļoti daudz vēl ko strādāt!

Ir pagājis ilgs laiks, kopš pirmo reizi apmeklējāt Rundāles pili. Ko izjūtat šobrīd, kad ir izdoti unikālu pētījumu apkopojumi un var veltīt laiku sev? 

Ko gribu teikt par grāmatas rakstīšanu – tā man bija ļoti grūta  Es biju spiests izvilkt atkal atmiņās visu to, ko zināmā mērā biju nobēdzinājis. Tas bija ļoti grūti un brīžiem traģiski. Tur bija gan Laimoņa Liepas nāve, gan manas sievas nāve.

Zināmā mērā viņi abi bija upuri tam, ko pils prasīja, izsūca.

Uzspieda ārkārtīgi nežēlīgo ritmu un strādāšanu ne jau tikai darba laikā. Šī trešā daļa mani spieda atkal šo izdzīvot, domāt un atcerēties visus tos krīzes brīžus. Un ik pa brīdim man bija jāietur pauze un jāsaka – ak, kungs! Un tomēr tas notika un izdevās!

Man negribas skatīties atpakaļ, man gribas priecāties! Man ir tā laimīgā īpašība, ka, ne jau rakstot grāmatu, biju spiests atcerēties, kas bija grūts. Nē. Zemapziņa to ir nogludinājusi! Eju pa pili un skatos, cik brīnišķīgi, vēl daudz labāk, nekā to biju iztēlojies! Tas ir brīnišķīgs process, un es to baudu joprojām! Šī rakstīšana un šī nepieciešamība par pils atdzimšanas epopeju domāt mani ir kaut kādā mērā nospiedusi, radījusi pārsātinājumu un apgrūtinājumu. Tā ka šo vienu lietu es nolieku malā. Es baudu pili un es gleznoju! 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti