Viens no pazīstamākajiem britu tēlniekiem – Entonijs Gormlijs – savus tautiešus aicina piedalīties mākslas akcijā ar mērķi “nostāties pretim pandēmijas murgam”. Ikviens ir aicināts jebkādā tehnikā veidot mākslas darbus par noteiktu tēmu. Šīm divām nedēļām devīze ir “Atbrīvo zvēru sevī”. Pabeigtos darbus Entonijs Gormlijs aicina izstādīt uz māju balkoniem, logos vai dārzos, kur tos var novērtēt no attāluma. Taču māksliniece Kristiāna Dimitere ir paspējusi šīs akcijas ideju realizēt vēl pirms tās izziņošanas, radot izstādi galerijā “Alma”, kurā galvenā loma ir tieši dzīvniekam – sunim.
Kristiānas Dimiteres izstādes “Woof Woof” gadījumā suņi arī kalpojuši par sava veida aizvietojumu cilvēkiem. Bērnībā bokseris Argo viņu sargāja, Džanis aizstāja Argo zaudējumu, un Brīnu Kristiāna izglāba, pretī saņemdama pazemību un uzticību. Māksliniece ir izveidojusi trīs pieminekļus suņiem, kuri visi ir devušies labākos medību laukos.
Pirmais rosinājums veidot izstādi nācis no kuratores Astrīdas Riņķes. Viņa Dimiteres mājās pamanījusi saglabāto Brīnas suņubūdu, ko māksliniece reiz uzmeistaroja kopā ar saviem draugiem un pēcāk vēl apgleznoja ar lilijām. Astrīda Riņķe izteica priekšlikumu izveidot Brīnas skulptūru, ko varētu izstādīt kopā ar visu suņubūdu. Galu galā abas nolēma, ka vajag tikai suņus. Tā tas arī palika – suņiem par piemiņu.
Ideja, kā tieši mākslinieces darbus parādīt telpā, pieder izstādes kuratorei. “Viņa ir panākusi, ka tā telpa ir īpaša vērtība, ar lieliem logiem kā vitrīna.
Viņa to bija iecerējusi kā suņu debesis, ar visu to zilgano gaismiņu – apmēram tā, kā ar lidmašīnu lidojot virs mākoņiem.
Un tad, kad mēs taisījām rozīgo pamatni, man bija asociācija ar Kubrika "2001: Kosmosa odiseju," Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” skaidro Dimitere.
Izstādi skaidrojošās esejas autors Tomass Pārups prāto, ka šīs skulptūras – baltās, matētās, monumentālās formas – ir kā katra suņa dvēseles atspulgs. Pie Dieva viņus nogādājis baltais putns, bet dīvainā kārtā pārņem sajūta, ka šie suņi nemaz nav miruši. Skulptūrās tie ir ievietoti tādā kā starpstāvoklī. Tomass Pārups savu novērojumu paskaidro sīkāk: “Viss, ko Kristiāna dara, – vai tas būtu zīmējums vai skulptūra, vai glezna, vai objekts, lai cik tas banāli neizklausītos, – pilnīgi viss vienmēr ir kustībā. Viņa neko statisku nerada.
Viņas formas izjūta ir tik fluīda, un tas, kā viņa pārvalda šo formu, ir tik meistarīgi un brīnišķīgi, ka liekas – pilnīgi viss, ko viņa rada, atrodas nepārtrauktā kustībā.
Nekas nav ilustratīvs. Skatoties, piemēram, viņas zīmējumus, tāpat arī skulptūras, liekas, ka tikko novilkts pēdējais triepiens. Visi viņas darbi izskatās tā, kā tiem tikko būtu pieskārusies māksliniece.”
Runājot par Kristiānas Dimiteres māksliniecisko vēstījumu esenci, Tomass Pārups uzsver pilnīgi autonomo, dzīves laikā iegūto iespaidu un kaislībās balstīto tēlu sistēmu, tā piesaucot arī klasiskās postmodernitātes shēmu. Līdzšinējos mākslinieces darbos esam varējuši ieraudzīt krievu Sudraba laikmeta glezniecības pēdas, sirreālisma un hiperreālisma iezīmes un atsauces uz reliģiskiem motīviem, sižetiem, kā arī pasaules literatūras kanona darbus.
“Pēc izglītības esmu tēlniece – Lietišķās [mākslas] skolā beidzu dekoratīvās tēlniecības nodaļu. Skulptūriņas es vienmēr esmu veidojusi. Man ir tā – ir kaut kāda ideja, ko es gribu uztaisīt, un tad es provēju – vai nu zīmējumu, vai nu glezniecību vai tēlniecību. Reizēm man ir tādas idejas, ko es esmu gleznojusi un zīmējusi, bet beigās es to uzveidoju. [..] Citreiz es domāju veidot skulptūru kaut kādai idejai, bet uztaisu gleznu no tā sižeta,” pāris vārdos par savu radošo darbību stāsta Kristiāna Dimitere.
