Solveiga Vasiļjeva ir neparasta un savrupa parādība Latvijas mākslā. Ap mākslinieci pat tāds kā mītu oreols. Vairāku desmitu gadu garumā viņa mērķtiecīgi iet pati sevis izvēlēto ceļu vai drīzāk kāpj augšup pakāpienu pēc pakāpiena nesasniedzamās Visuma "Teorijas par visu" meklējumos. Solveiga Vasiļjeva dzimusi piecdesmitajos gados un pakāpeniski no arhitektūras nozares pārvirzījusies uz tēlniecību un vēlāk jau starpdisciplināros laukos. Viņa strādā vērienīgi sirreāli, savos darbos sapludinot fizikas, ezotērisma un universālas filozofijas tēmas. Daudz darbu top radošos simpozijos ārzemēs, un ik pēc pāris gadiem skatāma nākamā Vasiļjevas personālizstāde.
Pārlapojot vizuāli joprojām iespaidīgo, māksliniecei veltīto 2008. gadā iznākušo katalogu (Elita Ansone "Viss ir iespējams"), vēroju, ka viņas tajā laikā tapušie darbi joprojām organiski sabalsojas ar šī brīža formas valodu. Kā autore pati saka izstādes pieteikumā – arī tagad redzamais cikls "Bez robežām" jāaplūko plašākā viņas daiļrades kontekstā. Tā ir tikai daļā no jau tapušām un vēl topošām vizuāli telpiskām nodaļām kopējā grāmatā par Solveigas Vasiļjevas kosmiskās kārtības pētījumiem.
Izstādi "Bez robežām" veido divi tēlniecības darbi, lielformāta grafika, video projekcija un audio celiņš, kurā skan noslēpumaini etniskas vargāna skaņas. Brīvi stāvošās skulptūras, kas līdzinās sudrabainiem, gigantiskiem diskiem, sevī atstaro un loka gaismu. Tās veidotas no dažādas caurredzamības plastikāta plāksnēm un metāla. Ja televīzijā redzētajā, izstādes atklāšanai veltītajā sižetā tās izskatījās spožas un pārpareizas – kā kādas dizaina fabrikas radītas un līdz ar to šķietami bezpersoniskas –, tad, par laimi, dzīvē tā nav. Tas ir skaidri redzams roku darbs – raupjš un tiešs. Katra līnija un plakne ir disciplinēti kalkulēta, lai, saliekot to visu kopā, rastos vienots objekts, kas apveltīts ar lakonisku, bet tomēr poētismu. Solveiga Vasiļjeva raksta, ka šoreiz viņas "pētījumu objekts ir gaisma, atstarošanās un caurspīdīgums". Patiešām, es kādu laiku skulptūrās spoguļojos ar ziņkārīgu interesi, taču saprotu, ka izstādes atslēga man joprojām nedodas rokā. Jūtu, ka tā tepat kaut kur vien ir, bet redzamais nav īsti tas, uz ko man jāskatās. Pievēršos grafikai – tas ir vairākus metrus garš, melnbalts grafīta zīmējums – dūmu un spirāļu motīvs, kas man atgādina viņas darbu 2014. gada izstādē "Saules sistēmas perspektīva", taču šoreiz mani tas, šķiet, vazā aiz degunā kā Češīras kaķa tumsā izgaistošais smaids. Dažādās košās krāsās mirdzošā video projekcija ar ūdenskritumiem un liesmu ritmiem uz gala sienas pulsē nerimtīgā dinamikā, bet es joprojām stāvu ārpus tā. Līdz kaut ko pamanu.
Mēs sevi uztveram barioniskā realitātē. Barionisks – šis jaukais svešvārds, ko apguvu tikai pavisam nesen, – nozīmē "detektējams, nosakāms". Vai nu tas būtu redzams, dzirdams, sverams, vai kā citādi fiksējams. Apmēram 20 procentu galaktiskās matērijas ir barioniska – tās ir subatomārās daļiņas, piemēram, protoni, neitroni un elektroni. Pārējie 80%, nosaukti par "tumšo matēriju", joprojām ir noslēpumaini un neredzami (žurnāla "Zvaigžņotā debess" 2022/2023 ziemas numurs, raksts "Tumšās matērijas meklējumi"). Iespējams, ka mēs par šādu ne-barionisku vienību, kas, kā sanāk, pārstāv lielāko daļu Visuma masas, neuzzinātu vispār, ja ne stūrgalvīgā, jaunā astrofiziķe Vera Rubina piecdesmitajos gados nebūtu vēlreiz nolēmusi pārrēķināt ātrumu, ar kādu griežas galaktikas centrs un tā ārpuse, lai pārsteidzošā kārtā atklātu nesakritību ar fundamentālajiem Ņūtona likumiem. Tumšas galaktikas nomales Visumā virpuļo vismaz tikpat ātri, cik tās superspožā sirds. Secinājums – tātad ir kaut kas tāds, kas to visu paātrina. Un tas ir ne redzams, ne uztverams, jo neizstaro it nekādus enerģijas viļņus – vien pastarpināti nojaušams ar gravitācijas lielumu astrofiziķu vienādojumos. Un šis kaut kas sasodīti pārsteidzošā veidā aizņem absolūti lielāko Kosmosa masu. (Atvainojos, ja mans ieskats tumšās matērijas eksistences pierādījumos ir bērnišķīgs un neprecīzs, taču centos, kā spēju).
Atgriežoties "Siguldas devona" zālē: mans skatiens slīd pār izstādes darbiem – to izliekumiem un deformētajiem atspoguļojumiem, laukumiem un kontūrām, to fiziskajām robežām, tālāk telpā, līdz es ieraugu atspīdumus. Smalkas gaismas līnijās, kas nejauši iezīmējušās visās telpas dimensijas – uz sienām, griestiem, grīdas. Kaut nedaudz pārvietojot ekspozīciju, tās noteikti mainītos, taču šobrīd šis dzīslojums ir tieši šāds, unikāls, viens no bezgalīgi daudzajām gaismas spēļu variācijām. Šis šķietami sekundārais fona efekts kļūst par atslēgu, ar ko sev uztveramā spektrā atveru mākslinieces ideju. Šajā Solveigas Vasiļjevas izstādē svarīgākie ir nevis paši fiziskie, redzamie un taustāmie darbi, bet gan gaisma, ko tie uztver, lauž un deformē. Tā ir tiešs, vizuāls iemiesojums viņas vēstījumam par nojaušamo, bet netveramo.
Solveiga Vasiļjeva aprakstā saka, ka jau iepriekš pieminētais caurspīdīgums "ir metafora garam jeb apziņai, kas mājo augstāko dimensiju telpā". Šīs augstākās dimensijas, lai cik arī fizikas likumu vai ezotērisku teoriju pamatotas būtu, nav tveramas ar mums pieejamajām maņām. Mēs esam ieslodzīti savā barioniskajā realitātē, nepārvaramā apziņas cietumā. Taču reizēm arī šeit novērojams kāds uzplaiksnījums, šķietama nesakritība vai varbūt nospieduma nospiedums no tiem netveramajiem laukiem. Gluži kā tajā antīki senajā un leģendārajā Platona piemērā – alā gūstekņu novērotajām ārpasaules ēnām. Izstādes telpiskie objekti, šie heliocentriskie rati, nav pat detektori, ar kuru palīdzību noķert augstākās sfēras daļiņas. Tie drīzāk ir kā inkubatori, kas varbūt tikai rada apstākļus iespējamai saskarei un vēl (ne)iespējamākai atblāzmu atblāzmas uztveršanai. Līdzīgi kā tālām planētām transfērā šķērsojot tām tuvāko zvaigžņu disku, mēs tās pamanām tikai pēc to ēnas jeb drīzāk gaismas acumirklīga, mikroskopiska pietumsuma, Taču Klātbūtne ir intuitīvi nojaušama – vai tas būtu kas dievišķs, vai tumši matērisks. Māksliniece Solveiga Vasiļjeva šajā gadījumā ir novērotāja, pētniece, kas neizdara secinājumus, bet gan pamazām, no izstādes uz izstādi, ar vizuālu laboratoriju palīdzību mēģina iedziļināties un lobīt kārtu pa kārtai pašas izstrādātā pasaules uzbūves teorijā, kas saskan ar universāliem un mītiski seniem Visuma skaidrojuma modeļiem.
Uzdotie jautājumi nesniedz atbildes, bet tikai bezgalīgi daudzus jautājumus. Droši vien tas galīgais skaidrojums ir kaut kur tur tajās pirmatnējās haosa putās, kas ik pa brīdim te redzamas video projekcijā, vai arī vissenāko zvaigžņu starojumā, ko esam fiksējuši savos radioteleskopos. Es domāju, ka mēs nekad neatklāsim skaidrojumu šim visam, taču vārīgie gaismas atspīdumi uz šīm un citām sienām (un noslēpumainais svars galaktiku nomalēs) mums nekad neļaus apstāties savos meklējumos.
Solveigas Vasiļjevas izstāde "Bez robežām" "Siguldas devonā" apskatāma līdz 5. februārim.
