Stūra mājā iekārtotā izstāde ar nosaukums “Atmiņu arheoloģija”. Mākslinieks Deimants Narkēvičs vēlas ieskatīties Baltijas valstu sabiedrības nesenajā pagātnē, par kuru daudziem no mums dažādu iemeslu dēļ nav izveidojies noteikts vērtējums.
Deimants Narkēvičs
Dzimis 1964. gadā, Utenā, Lietuvā. Dzīvo un strādā Viļņā.
Mākslinieka karjeru sāka 90. gadu sākumā pēc Viļņas Mākslas akadēmijas tēlniecības nodaļas absolvēšanas, bet pasaules slavu ieguva pievēršoties dažādu naratīva struktūru pētniecībai kino un video medijā.
Regulāri piedalās grupu izstādēs un kopš 1994. gada ir sarīkojis vairāk nekā sešdesmit personālizstādes dažādās pasaules valstīs.
Bijis vairāku Venēcijas mākslas biennāļu dalībnieks, piedalījies Sanpaulu, Istanbulas un Gvandžū bienāllēs, kā arī Manifesta 2 un Manifesta 10 lielizstādēs un daudzos starptautiskos filmu festivālos.
Darbi atrodas nozīmīgākajās mūsdienu mākslas kolekcijās pasaulē – Teita Modernās mākslas galerijā Londonā, Ņujorkas Modernās mākslas muzejā (MoMA), Reinas Sofijas Modernās mākslas muzejā Madridē, Parīzes Modernās mākslas muzejā, Modernās mākslas muzejā Louisiana Kopenhāgenā u.c.
Savos darbos mākslinieks mums palīdz atgūt atmiņas par pagātni, kas savā neizbēgami nepilnīgajā un atjaunotajā veidolā turpina iespaidot mūsu tagadnes vērtējumu. Arheoloģiju mēdz dēvēt par zinātni, kura pēta “pagātnes pēdu nospiedumus”. Šīs “pagātnes pēdas” mākslinieka darbos pārvēršas atmiņu fragmentos - vārdos un domās, kas izkristalizējas daudzējādos stāstos.
„Mākslinieka vēstījums ir ar mērķi, lai mēs varētu atgūt atmiņas, kuras, viņš uzskata, mēs lielā mērā esam pazaudējuši,” stāsta izstādes kurators Māris Vītols.
Kurators stāsta, ka Narkēvičs "piedāvā fona materiālu, politiski neitrālu materiālu, kur, savienojot šos viņa piedāvātos punktus, mēs varam veidot katrs pats savu līniju un savas izjūtas par aizgājušo laiku".
"Viņš cenšas pārvarēt to, ka mēs aizmirstam savu neseno pagātni. Viņam ir svarīgi, lai šīs te pagātnes atmiņas ietekmētu arī mūsdienu notikumu vērtējumu, un daudzas no lietām, kuras viņš kā naratīvus mums šeit izstāsta, atkal aktualizējas mūsdienu pasaulē, jo principā mēs atceramies pagātni tikai tāpēc, ka kaut kas no tā mums šķiet aktuāls arī šodien," skaidro Vītols.
