STRANDE ir varens vārds no Salacgrīvas līdz Rucavai. STRANDĒ jūra elpo, dvašo, dzied, runā, spēlē, elš, un no tā, kad un kā šalko STRANDĒ, var sajust jūras dzīvo dvēseli. STRANDE nozīmē: krasts, jūras krasts, jūrmala, liedags, līcis, bukte, lunka, valks, krante, liediņš, jūras atvija, piemare, pakraste, ir strandmala, akmeņaina strande, kāpaina strande. STRANDĒ savilka laivas pie zvejnieku būdām, lai vētra neieskalotu jūrā. STRANTĒT jūrniecībā nozīmē vētrā uzbraukt piekrastes sēkļiem vai kuģim tikt izmestam svešā piekrastē…
„Tas vēš, kas citgad akal kaus to snieg” 2014. gada 8. marta dienasvidū, piepalīdzot ciltsbrāļiem, kam vārdā āzenis, plūdenis, rītenis, launaga, dienasvidus, bezvējš, smagais vējš un aidenieks, kas pret strandi cērt, uz veselu mēnesi nostrantēja (strantēt – laivai tikt izmestai uz sēkļa, svešā piekrastē) Bulduru Mākslinieku nama izstāžu zālēs brīv_bildētāju Antu Rugāti un dizaineri Viktoru Vaņukovu (abi XX gs. dažādos sausumos dzimuši, viena Lat_galē, otrs Kriev_galē) ar visu, kas viņiem bija lomā un kas bija no jūras ņemts. Tas vējš viegla vējeļa formā ieslēpās izstāžu zāles stūros un, viegli vēsmojot, šķiet, ka pavadīs tur visu izstādes laiku, kliedējot latviešu ierasto jūras un valodas gar_laicību.
Vārds „strande” (jūras mala, krasts, liedags, līcis, bukte...) latviešu novadu valodās ienācis no lejas Vācijas. Savukārt tie latvieši, kas tagad piestrantējuši Īrijā un Anglijā, šo vārdu ir saņēmuši no senīru valodas, kas poētiskajā angļu valodā nozīmē – mala, krasts. Iespējams, ka drīz aizbraukušie latvieši šo vārdu atvedīs atpakaļ uz Latviju.
Izstādes atklāšanā gauj(e)nieki („gauja” – daudz, „gaut” – iegūt „gauj(e)nieki” – tie, kas dodas iegūt) zoķēja zītaru (dzintars – Kurzemē) no dižo saldo dzintara zivju vēderiem, ķeselēja mazās zeltainās šprotītes, un, uzdzerdami sāļo jūras ūdentiņu, kurā „Dievs allaž siļķes mērcējis” (tā vēstī sens kašubu ticējums), iebaudīja arī Strandes oliņas – cik nu kuram saujā tika... Tie divi laimīgie, kas pie zivs vēderā atrastajiem zītara gabaliņiem tika, bešā nepalika un tika izstādes autoru apdāvināti.
Notiekošo patiešām mēmas kā zivis vēroja Latvijas granīta kaltās nerunīgās zivis, ko STRANDĒ bija sakrāvis dizainers Viktors Vaņukovs. Tikai viens „siļķītis dziedāja Jūrītē”, kad visi klātesošie dziedāja „Pie jūras dzīve mana / Tāds likten’s man ir lemts...”
Nemainīgi mainīgā dzīvās jūras dvēsele STRANDĒ elpo, dvašo, vēsmo, dzied, runā, elso, sten, auko, gaudo un arī klusē brīv_bildētājas Antas Rugātes fotomirkļos, kas viens aiz otra bija ne tikai izskatāmi, un izlasāmi, bet arī sa_minami.
Fotomirkļu autore savus darbus veltījusi novadniecei Broņislavai Martuževai, kas pirms 90 gadiem „Likteņa lemtajā zemē pie jūras atnāca”, bet aiziedama atstāja mums savus pantus: „Pietiks no saujas man tavas / Veldzes, gaismas un sāls.”
Izstāde Jūrmalas Mākslinieku namā būs apskatāma līdz 5. aprīlim.
