Henrieta Verhoustinska: Runājot par aizgājušo pandēmijas gadu, kāds tas bija?
Olga Šilova: Manā gadījumā tas bija ļoti ražīgs gads. Neteikšu, ka tam palīdzēja pandēmija, bet tā sakrita, ka tēlniekiem tas, kas tiek iesēts divus, trīs gadus atpakaļ, tagad ir ražas laiks. Atklāju un uzstādīju divas skulptūras, un organizēju arī lielu, svarīgu, nopietnu izstādi “Laktācija” pagājušajā vasarā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.
Gļebs Panteļejevs: Kā viena kolēģe teica – “kam mājsēde, kam pļaujas laiks”.
Tēlniecība tiešām ir epidemioloģiski drošs žanrs, ka principā nekas nav apstājies.
No savas puses sadalīju šo pandēmijas gadu divās daļās, jo man pirmais pusgads bija daudz produktīvāks un veiksmīgāks radošajā ziņā. Otrā gada puse palika daudz smagāka akadēmiskajā dzīvē. Mācību process tika nostādīts attālinātajā režīmā, un tas izrādījās daudz grūtāks, problemātiskāks un atņēma daudz vairāk laika nekā klātienes režīms pavasarī.
Interesanti, kā izskatās pasniegt tēlniecību attālināti? Tas noteikti ir izaicinājums. Olga, jūs savā daiļradē esat vairākkārt pievērsusies sievietes manifestācijai. Jums bija “Sapņu kalendārs”, kur jūs pati iejutāties ikonisku sieviešu un dieviešu tēlos, jums ir bijusi izstāde par Mildu, mūsu brīvības pieminekļa varoni, esat izveidojusi arī Aspazijas pieminekli. Vai sievietes manifestācija jums ir būtiska?
Olga Šilova: Man liekas, ka tas notiek nevis caur vārdiem un manifestu verbālā veidā, bet drīzāk manā darbībā. Tā es to sajūtu.
Gļebs Panteļejevs: Apmēram tā, kā feminisma uzvara mūsu ģimenē. Nevar saprast kā, bet notiek.
Savukārt, Gļeba izstādē “Hormonija” ir jaušams agresīvs spēks. Vilki, kas sagaida apmeklētājus, heroiskie kentauri, Otrā pasaules kara karavīri, kā arī Ļeņins kā politiska figūra. Vai bija svarīgi arī politiskie izteikumi, kas nolasās izstādē caur šiem vadoņu tēliem?
Gļebs Panteļejevs: Protams, ka svarīgi. Politiskās tēmas ir paralēlas galvenajai tēmai. Tā ir, pirmkārt, agresija. Es agresiju nelietoju ar negatīvu nozīmi. Agresija Konrāda Lorenca vārdiem izsakoties, ir līdzeklis, lai populācija neizmirtu.
Ja nebūtu agresijas, tad visas lauvas, kas sanāktu padzerties pie vienas peļķes, būtu to peļķi izdzērušas, un tur pat noslāptu no tā, ka vairāk nav ūdens.
Agresija provocē to, ka spēcīgākie padzen vājākos projām no peļķes, un vājākie meklē citu peļķi un izdzīvo visi. Tam ir ļoti liela nozīme. Agresiju, protams, var saukt par tumšo dvēseles pusi, bet tev jāprot strādāt ar savu tumšo dvēseles pusi. Ar savu neredzamo, varbūt tumšo daļu.
Tātad Olga nestrādā ar savu dvēseles tumšo pusi, neizpauž to mākslā, bet to darāt tieši jūs.
Gļebs Panteļejevs: Jā, to daru es. Tas ir ļoti organiski. Es nezinu, kura daļa manā dvēselē dominē, to ir grūti noteikt. Es varu būt gan tāds, gan tāds. Man vienam studentam tagad bija brīnišķīgs darbs par šo pašu tēmu. To gaišo, kas var izrādīties vienkārši maska, un to īsto, kas ir tumšs un drūms.
Kā tas ir iespējams – sadalīt vienu darbnīcu diviem tik fiziska darba darītājiem?
Olga Šilova: Dalīšana sākās jau Mākslas akadēmijā, kad mēs mācījāmies vienā kursā. Mums blakus bija vēl trīs, četri kursa biedri. Tāpēc…
Gļebs Panteļejevs: Tas nenozīmē to, ka mēs varētu ielaist darbnīcā vēl divus, trīs kursa biedrus. To nē. Poliamorā darbnīca mums tomēr neder, bet Olgai taisnība.
Nevar nepamanīt, ka esat arī vairāku pieminekļu autori. Pēdējā laikrakstā “Rīgas laiks” bija ļoti interesants raksts par vēsturisko revizionismu attiecībā uz pieminekļiem. Serbu republikā, kur bija bosniešu genocīds, viņi dzēš vārdu “genocīds” nost no pieminekļiem, un tur pat ceļ pieminekļus varoņiem, kuri veica šo genocīdu. Kā jūs izturaties pret šādu vēsturisko revizionismu? Vai pieminekļiem ir jāpaliek to vietās, neraugoties uz to, ka mainās paradigma?
Olga Šilova: Piemineklis, skulptūra, objekts var palikt kā sava laikmeta liecinieks, nevis kā…
Gļebs Panteļejevs: Ideoloģijas objekts.
Olga Šilova: Jā. Es savā praksē arī sastopos ar tādiem gadījumiem, kad jāpārvērš vienu pieminekli par citu. Neviens to nezin. Mums ir Berlīnes mūra sienas objekts skvērā pie Kongresu nama. Pirms tam tur bija piemineklis Arvīdam Pelšem. Man no pašvaldības bija steidzīgs uzdevums atrisināt situāciju, un palika vieta tikai ziediem. Es atradu veidu, kā uz ziediem izveidot paskaidrojošo tekstu par Berlīnes sienu.
Gļebs Panteļejevs: Respektīvi, Pelšes vietā parādījās Berlīnes mūra gabals.
Olga Šilova: Ne viss piemineklis, bet daļa bija izmantota. Visu mūžu nevaru saprast, vai tas bija labi vai nē.
Vai esat ar to mierā vai nē… Kā, jūsuprāt, rīkoties ar pagātnes pieminekļiem, piemēram, ar Ļeņina pieminekli, kas stāvēja Brīvības ielas galā? Vai to vajadzēja atstāt?
Olga Šilova: Es domāju, ka tieši uz vietas – nē. Mainot kontekstu vai pārvietojot.
Gļebs Panteļejevs: Tas, ko es redzu Amerikā, kur vienkārši atbrauc “Black Lives Matter” aktīvisti un nogāž Kolumba skulptūru, un iesviež to upē… Es pieļauju, ka mainoties pasaules uzskatiem, civilizācijām, notiek pārvērtējums. Skatās revīziju, citādi skatās uz daudzām lietām.
Es pieļauju, ka pieminekļi var palikt pārvietojami, bet tiem ir jāpaliek kā kultūras vērtībām.
Jums ir gan “Melnais slieksnis” pie stūra mājas, gan Kalpaka piemineklis, kas ir Latvijas brīvības cīņu simbols. Vai jums ir bažas, ka mainoties varām, kaut kas varētu atgadīties arī jūsu izveidotajiem pieminekļiem?
Gļebs Panteļejevs: Mainoties varām nevis varētu kaut kas atgadīties, bet arī atgadīsies. Ko jūs uzskatiet par varas maiņu, jo, ja, piemēram, Latvijā pie varas atnāk fundamentāls islāma režīms, tad Olgas Aspazijai arī nepaveiksies. Viņa noteikti būs pārkausēta, jo bronza ir stratēģisks materiāls. Ja atnāk atpakaļ krievi ar čekas durvīm, tad Kalpaku arī demontēs.
Kura būs tā nākamā okupācija, tas ir jautājums. Es ceru, ka nebūs, protams, bet skaidri apzinos, ka daļai no maniem pieminekļiem, radikāli mainoties varai, pienāks gals.
Olga minēja Berlīnes mūra fragmentu, kas instalēts Arvīda Pelšes pieminekļa vietā. Vai jums ir nācies veikt kādu politiska rakstura pasūtījumu, kas varbūt nav saskaņā ar jūsu iekšējo pārliecību? Esat arī atteikušies no tādiem darbiem?
Gļebs Panteļejevs: Nav. Man nav piedāvāts kaut kas tāds, kas būtu pilnīgi… Pie manis nav nākuši un teikuši: “Ziniet, mākslinieka kungs, uztaisiet pieminekli biedram Staļinam.” Nav tādi piedāvājumi bijuši. Neizslēdzu, ka Staļins kā tēls var būt manā mākslā. Man ir divi Ļeņini – viens ratiņkrēslā, viens, piedodiet, spermā. Bet tā ir pilnīgi cita saruna, par citām lietām. Tur nav nekā no politikas.
Runājot par politiku, jūs abi iesaistījāties nodokļu politikā, kad novembrī bija “Tēlniecības melnās dienas”, kuru ietvaros jūs melnā plēvē ietināt savus tēlniecības darbus pilsētvidē, lai protestētu pret nodokļu palielināšanu. Vai asā reakcija, jūsuprāt, ir attaisnojusies, vai kaut kas ir mainījies uz labo pusi?
Olga Šilova: Jā, un pie šī gribu komentēt, ka ideja bija, protestēt ar mākslas valodas paņēmieniem, nevis vienkārši iet mītiņā ar plakātiem. Divas akcijas – “Nesaprašanās siena”…
Ko jūs būvējāt Doma laukumā.
Olga Šilova: Jā, ideja nāca no tēlniekiem, no mūsu ģimenes.
Gļebs Panteļejevs: Es precizēšu – abas idejas nāk no Olgas.
Olga Šilova:
Tas ir tāds gadījums, kad negatīvās emocijas izpaužas rezultatīvi, efektīvi un veiksmīgi kā mākslas akcija.
Gļebs Panteļejevs: Papildināšu Olgu, ļoti pareizi teikts, ka tā ir mākslas akcija nevis vienkārši demonstrācija ar logu dauzīšanu vai karogu vicināšanu. Tā bija mākslas valoda.
Olga Šilova: Tajā pašā laikā pierādīt, ka māksla ir svarīga. Ka nedrīkst tā apieties ar mākslu, nogriezt kaut ko, kastrēt…
Vai neiedziļinoties aplikt ar papildus nodokļiem, noņemt atvieglojumus.
Gļebs Panteļejevs: Atvieglojumi ir. Tas ir režīms, kurš ļāva strādāt. Esam to bezgalīgi daudz atkārtojuši, bet galu galā mūs sadzirdēja. Daļēji iedeva mums iespēju turpināt strādāt un radīt jaunus mākslas darbus, nevis tika ražot kaut ko, kas nestu peļņu.
Vismaz uz laiku līdz 2022. gadam, kad atkal kaut kas mainīsies.
Gļebs Panteļejevs: Protams, mēs neko ilgāk nevaram plānot. Pagaidām tā ir, bet mums pamatīgi sarežģīja dzīvi, ka mūs padarīja par saimnieciskās darbības subjektiem.
Ka jums pašiem ir jāpilda visas atskaites.
Gļebs Panteļejevs: Tas neko nedod. Tas atņems mūsu laiku un viss. Tas absolūti neko nedos valstij.
Olga Šilova: Nekādā veidā neveicina mīlestību, patriotismu. Visu laiku tāda sajūta, ka tev ir jāatdod… Pirms tam tas bija automātiski. Rezultāts tāds pats, bet tagad…
Gļebs Panteļejevs: Tagad tu katru ceturksni taisi atskaiti. Nedod Dievs kaut ko aizmirsīsi. Un tu esi pašnodarbināts un atbildi ar galvu par visu. Tu neesi SIA, kur uzņēmumam var piederēt rakstāmgalds un kājslauķis. Tu atbildi ar visu, un, nedod Dievs, tu kaut kur kaut ko nepamanīsi un atskaitē ierakstīsi nepareizi. Tas ir tāds sadisms drusciņ.
Olga Šilova: Arī var saprast, ka jaunā sistēma pieļauj kaut kādu kontroli. Tu aicini grāmatvedi… Mēs nezinām, kā tas būs, bet ir sajūta, ka tevi pārbauda – tu atdosi to naudu vai neatdosi. Pirms tam mēs neredzējām savus nodokļus.
Gļebs Panteļejevs: Bet tagad visu pats skaties.
To maksāja jūsu pasūtītājs vai darba devējs.
Gļebs Panteļejevs: Jā, un tagad mums teica, ja mēs gribam izmantot to pašu kārtību, tad vispār nav jēga darboties nozarē.
Olga Šilova: Esam nostādīti tādā kārdinājumā: “Varbūt jūs tomēr sagrēkosiet, kaut ko nepaskaitīsiet, un četras reizes gadā jums tas jāizdara.”
Jūs esat tēlnieki, kuriem noteikti ir ļoti daudz pasūtījumu. Kad veidojat darbus pēc pasūtījuma, kāda ir teritorija starp pasūtītāja ideju un jūsu ideju? Vai ir brīvības sajūta?
Gļebs Panteļejevs: Mums ir, ko darīt, bet, ko nozīmē daudz pasūtījumus? Par brīvības sajūtu.
Negribu būt banāls, bet brīvība ir tevī. Brīvības ar viennozīmīgu kritēriju nav. Kas ir brīvība? To nevar pateikt. Brīvība katrā ziņā nav laime, tās nav ekvivalentas.
Ir brīvības pakāpes. Ir darbi, kur brīvības pakāpe ir milzīga. Ir gadījumi, kad pasūtītājs iejaucās, un tad ir jautājums par to, cik kritiska ir tā līnija? Iemesli var būt ļoti dažādi. Var būt ideālas, izcilas pasaules uzskatu attiecības ar pasūtītāju, bet vienkārši nesakrīt gaumes. Viņam patīk blondīnes, man tumšmates. Un viss, nevaram atrast kopīgu valodu. Tad šķiramies kā draugi.
Izlasīju Olgas interviju par to, ka pēc izstādes “Laktācija”, kurā bija izstādīti bērni kā radošās idejas, jums pēc tam nācās domāt, kur šos darbus likt un apsvērāt ideju, ka lielākos nāksies utilizēt, jo nav, kur tos glabāt. Šajā gadījumā, kur rast pārliecību, ka esi radījis kaut ko nozīmīgu, ja pēc tam ir jādomā, kā šo darbu utilizēt?
Olga Šilova: Jāskaidro arī par šo izstādi. Tā bija iecerēta kā izstāde, notikums tieši tai zālei, atmosfērai, un pusceļā uz izstādi es izlēmu, kā izskatīsies darbi, no kāda materiāla. Tas materiāls nav paliekošs – ģipsis, putuplasts, polietāns. Polietāns var kādu laiku pastāvēt ārā, bet ģipsis un putuplasts ir īslaicīgi materiāli. Izstādes uzdevums bija intuitīvi izpausties, atklāt kaut ko jaunu, nebaidoties, bez kompleksiem.
Varbūt tu nemāki paskaidrot, ko tu izdarīji. Tāpēc, ka tu vienkārši tā gribi, un tu to dari. Tas ir vienīgais ceļš kā veidot kaut ko jaunu, kaut ko atklāt.
Izstādes galvenais mērķis bija nevis radīt pieminekļus vai paliekošas skulptūras, bet atklāties uz kādu brīdi, iepazīstināt ar to, kas tevi tagad interesē, ar ko tu dzīvo.
No kurienes tēlniekos rodas pārliecība, ka tas ir bijis tā vērts?
Gļebs Panteļejevs: Pārliecība rodas no dzimšanas.
Indulim Zariņam bija ļoti laba definīcija par to, kādi ir ideāli faktori māksliniekam: “Pirmkārt – pārliecība, otrkārt – vientulība, treškārt – skauģi.”
Ja šī trīsvienība nav, tad nav labi.
