Autors mākslas objektu “Nekādu lībiešu nav” apzīmējis kā vietu, kur neredzēt lībiešus, bet kur ieraudzīt sevi lībiešu acīm.
“Galvenais vēstījums mums ir stāsts par empātiju. Par to, cik ļoti mēs spējam iejusties citu ādā, cik ļoti spējam paraudzīties uz pasauli citu acīm un izprast situāciju, kāda tā ir. Ja būtu lībiešu vietā ielikts vārds “latvieši”, vai tad šis stāsts būtu pieņemams,” skaidro Ernštreits.
Par ierosmi mākslas objekta tapšanai kalpojis “Latvijas Valsts ceļu” ilggadējs aizliegums izmantot lībiešu valodu ceļa zīmēs. Valsts valodas likums jau vairāk nekā 30 gadus nosaka, ka valstij jānodrošina vietu nosaukumu lietošana lībiešu valodā Līvu krasta teritorijā. Teju gadu ilgstošā birokrātiskā sarakstē, neraugoties uz Ziemeļkurzemes pašvaldību vēlmi šīs saistības īstenot, vienošanās ar “Latvijas Valsts ceļu” institūciju joprojām nav panākta.
Ernštreits stāsta: “Principā visas šīs vēstules, kas ir klīdušas, pēc būtības nav nekas cits kā pavirši uzvilkta švīka, ar ko ir nosvītrota vesela valoda, ar kuru ir nosvītrota vesela tauta, īpaši neiedziļinoties!
Cik droši mēs varam būt vispār kā valsts situācijā, kad mums faktiski jebkuru likumu pēc būtības var apturēt viens cilvēks, kurš izdomā, ka, nu, viņš viņu nepildīs.”
Vēstījums par lībiešiem mākslas valodā ir personīgs Valta Ernštreita ieguldījums ar vēlmi atgādināt, ka ikvienam lēmumam, rīcībai un birokrātiskai atrunai ir konkrētas izpausmes. Viņš atzīst: “Es saprastu, ja tas, par ko mēs šobrīd runājam, būtu 30. gadu otrās puses Latvijā vai padomju laikā, kas būtu okay! Bet tas, ka tas notiek Eiropas Savienības dalībvalstī 21. gadsimta 20. gados…”
Objekts atrodas Lībiešu krastā Miķeļtornī un ir izvietots uz tā autora dzimtas zemes. Instalāciju “Nekādu lībiešu nav” papildina režisores Zanes Gargažinas un operatora Mārtiņa Šalmja veidots video.
