Starp krustziežiem un tauriņziežiem. Riharda Zariņa darbu izstādes «Ko Latvijas meži šalc» apskats

Izstādes, kuru pieteikumos sadzirdu gana jēdzīgi formulētas pretenzijas rādīt latvisko, mani aizrauj un intriģē. Gluži kā Rihardam Zariņam veltītais, pamatīgais šovs “Ko Latvijas meži šalc”, kas līdz 25. oktobrim skatāms Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.

Vizuāli tēli, kuri rāda latvju dzīvesziņu, vilina. Tajos runa ir par ko vairāk, ne vien kailas realitātes dokumentēšanu vai sociālu komentāru. Nav obligāti te sākt pļāpāt par mūžīgām vērtībām, drīzāk ņemt vērā mākslinieciskas bildes iespējas kodolīgi izteikt, kondensēt, formulēt ko svarīgu, trāpīgi parādīt zīmīgo par cilvēkiem, viņu sadzīvi, apdzīvoto vidi un novietojumu plašākā – vēsturiskā, garīgā, kultūras – ietvarā. Principā tādi tēli ir vitāli dzīvesziņas kultivēšanā un dažādu paraugu piedāvājumā.

Ja šādu tēlu trūkst, atliek tikai iedomāties, kā būtu, ja veikalos trūktu gana lietderīgu spoguļu.

Būtu jāiztiek ar citu nostāstiem par to, kā izskaties.

Zariņš bija centrāla figūra Latvijas 20 – 30. gadu vizuālajā mākslā: slavens naudas dizaina autors jau Krievijas impērijā; veidojis vairāku lata nominālu, tai skaitā sudraba pieclatnieka vizuālo noformējumu; darinājis valsts ģerboņa attēlu un bijis klātesošs neskaitāmu citu valstiski nozīmīgu simbolu izveidē; dibinājis Valstspapīru spiestuvi Latvijā, bet mākslā ir nozīmīgs kā izcils grafiķis un latviešu tradicionālās grafikas skolas pamatlicējs.

Darbu ciklu “Ko Latvijas meži šalc” mākslinieks veido Pēterburgā, no 1906, līdz 1914. gadam. Iecerēta bija pamatīga latviešu vēstures un teiku ekspozīcija 30 grafikās, no kurām tika realizētas sešas. Ar tām ir pietiekami, lai apjaustu Zariņa idejas vērienu. Divi oforti ir veltīti Kurbada varoņdarbiem. Vienā viņš tēlots meža biezoknī aci pret aci ar sumpurni; otrā – piebeidzot deviņgalvu velnu. Māksliniekam interesējuši zīmīgi tēli, kuri apstiprina latviešu kultūras savdabību, spēku, skaudrumu un sapņaino skaistumu. “Labāk Gaujas atvarā” tēlota sieviete ar diviem bērniem, nostājusies pie kraujas. Tālāk aiz viņas redzami vīri, kuri acīmredzami steidz dāmu atturēt. Par modeļiem šim darbam pozējusi Zariņa sieva ar pusotru gadu veco Mirdzu un četrarpusgadīgo Jāni.

Meitai Maijai mākslinieks tolaik, skaidrojot darba ideju, teicis, ka dažreiz citas izejas nav.

Dramatisko situāciju var saprast dažādi. Vēsturniece Kristīne Ducmane grāmatā “Rihards Zariņš” (“Neputns”, 2016) raksta par sirotāju pakaļdzīšanos un dāmas lēmumu nepadoties. Bet varbūt tā ir versija par latviešu mākslā risināto bezgodes sievietes tēmu? Abējādi oforta tēls manifestē spartisku raksturu un patstāvību. Savukārt “Pērkons brauc” ir šķietami klasiska ainava. Pāri koka pils jumtiem veļas lietus mākoņu vāli. Tajos var sazīmēt senletu dieva aprises, tāpēc bilde rosina iedomāties to laiku cilvēku pasauli un varenā dieva klātbūtnes izjūtu.

Muzeja izstāde iepazīstina ar Zariņa daiļradi tās daudzveidībā. Ir apskatāmi viņa darināto naudaszīmju piemēri. 1912. gadā izlaistā 500 rubļu kredītbiļete ar Pētera I attēlu ir viens no grafiķa darinājumiem, kas vēl arvien numismātikā tiek uzskatīts par pasaules mēroga māksliniecisku šedevru. Ducmane savā pētījumā uzsver Zariņa perfekcionismu un dziļo “krievu stila” izjūtu – “viņa kompozīcijas tika uzskatītas par senkrievu grāmatu ornamentu oriģināliem.”

Arī “latviskuma dizainā” māksliniekam ir līdzvērtīgi nopelni, starp kuriem simboliskākais ir sudraba pieclatnieka noformējums ar latvju tautumeitas profilu.

Tēls ir darināts pēc Valstspapīru spiestuves kolēģes Zelmas Braueres līdzības. Sākotnējais mākslinieka zīmējums ir reālistiskāks, tautumeitas vaigi un zods apaļīgāki. Naudas zīmes veidošanas procesā mets ir vienkāršots un idealizēts, radot sudraba Zelmu, kādu to pazīstam arī mūsdienās. Monētu kā būtisku kultūras simbolu Latvijas Banka ir apstiprinājusi divkārt, 2003. gadā klajā laižot zelta un 2012. gadā sudraba pieclatnieku pēc oriģinālā dizaina parauga.

Zariņš tiek raksturots kā nešpetns modernisma noliedzējs un izteikti konservatīvs mākslinieks, nacionālromantiķis un simbolists. Kopā ar Jāni Robertu Tillbergu un citiem domu biedriem 1920. gadā viņš noorganizēja skandalozu, kāda Kasparsona darbu izstādi, kurā tika parodēti modernistu centieni.

Acīmredzami Zariņam ir piemitusi izkopta humora izjūta, kuru var just no darba uz darbu.

Muzeja izstāde iepazīstina ar nelielu daļu viņa darināto valstspapīru, plakātu, exlibris, grāmatu ilustrāciju un tematisko ofortu sēriju. Piemēram, ciklā “Sievietes sirds ziedonī” tiek jokots par sievišķo juteklību. Ziedēšanas laikos dāmas sirds ir kā stādiņš puķupodā, savukārt mīlas cauršautai, saplakušai zaļganai sirsniņai blakus stāv Amors un droši vien prāto, vai nav pamatīgi kļūdījies. Ņemot vērā diskusiju par dzimumlīdztiesību intensitāti 20. – 30. gadu Latvijā, sērijai varētu būt ne vien karikatūras, bet jēgā ietilpīga komentāra statuss. Jāuzsver arī iespēja izstādē aplūkot attēlus grāmatas “Latvju raksti” ilustrēšanai. Šis trīssējumu opuss ir viens no Zariņa lieldarbiem, kas viņa vārdu Latvijas kultūrā iecentrē: svarīgs izdevums Latvijas etnogrāfijas apjēgsmē un nacionālās identitātes veidošanā.

“Ko Latvijas meži šalc” neļāva vilties un atgādināja mūzikas grupas “Skyforger” dziesmas “Deviņvīru spēks”, Ērika Ķiģeļa un Olafa Gūtmaņa sacerētos vārdus par pūķi, kurš uzšaujas starp krustziežiem un tauriņziežiem, ir pasakains un teiksmains, no zemes atveidotis tēls. Un, pat ja kāds varonis izdomās tam cirst galvas, viņš zina, ko savai tautai ir vērts.

Tā nav lielība vai augstprātība, apmāts nacionālisms, bet veselīga pašapziņa un sevis vērtējums.

Tāds, kādu var redzēt Riharda Zariņa darbos.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti