Zināt autora skatījumu par viņa mākslas darba ideju un vēstījumu nav obligāti. Citādi mākslai nebūtu jēgas, jo darbi netiktu skatīti un klausīti paši par sevi un ārkārtīgi daudz laika paietu, nepilnīgi uzkrājot mākslas pieredzi, turklāt veidotos priekšstats, ka citādi mākslas darbs netiek izprasts atbilstoši. Mākslas pieredzei ir vairākas, vienlīdz atzīstamas stratēģijas – vienkāršs baudījums, darba idejas konteksta iepazīšanu atstājot citai reizei; iepriekšēja sagatavošanās, apgūstot pieejamo informāciju un, protams, tieša vai pastarpināta (rakstā, grāmatā, videoierakstā..) sastapšanās ar mākslinieku un viņa skatījumu.
Domāju, ka neviena no šīm pieejām nav labāka, turklāt neviena no tām nesniedz patiesāku izpratni.
Izpratne drīzāk ir audzējama un mainās atkarībā no tā, cik uzmanīgs savā skatījumā esat, cik laika darbam un tā izpētei atvēlat. Izpratne turklāt neuzkrājas, zināšanām nākot klāt; atkārtoti pievēršoties mākslas darbam, kaut kas jauns atklājas un kaut kas no iepriekš pieredzētā, saprastā zūd vai pārvēršas nemanāmā pieredzes fonā. Tāpēc ir pārsteidzoši, ka pie viena darba atgriežoties vairākkārt, jūs nevarēsiet pavisam izsmeļoši pateikt, kas tajā ir viens un tas pats – sava veida brīnums.
Būtisks gleznas vai filmas identitāti veidojošs aspekts ir mākslinieka balss, izteiksmes stilistika, pamattēmas un noskaņas, kuras viņa vai viņš stāsta. Autors nav miris, un mākslas darbs ir cilvēciskas sarunas medijs, nevis materiāls objekts, kas pēc radīšanas kļūst autonoms un kā mēdz sacīt, „dzīvo savu dzīvi”. Šī nereti dzirdētā mākslinieku piebilde drīzāk uzsver, ka darbā ir ieguldīts vairāk, nekā izstāstāms un saprasts, to darinot. Tāpēc pastarpināta vai tieša saruna ar mākslinieku nav vienpusēja, kurā savu darbu uzticamajam pielūdzējam autors atklāj patiesību, bet gan abpusēja – radītais darbs sarunā tiek atklāts. Autors nav vienīgais mākslas darba izpratnes avots, tomēr viņš noteikti ir lietpratīgākais sarunu biedrs par savu daiļradi.
Šādus atvērto durvju pasākumus lielākoties rīko mākslas institūcijas, tāpēc Bramberga ideja ir salīdzinoši netradicionāla.
Viņš parāda, ka paši mākslinieki var izmantot savas iespējas patstāvīgai iesaistei gan kultūras dzīvē, gan arī mākslas tirgū, negaidot uz kuratoru, galeristu un citu mākslas institūciju darbinieku iniciatīvu.
Par to, vai Brambergu un viņa mākslu jums tuvāk iepazīt interesē, varat pārliecināties mājaslapā brambergs.net. Man īpaši tuvas ir viņa sērijas "The Flow" ("Plūsma") gleznas, kuras pirmo reizi 2017. gadā redzēju izstādē "No laika gala”. Milzīgi un masīvi darbi, veidoti no cementam līdzīgas masas, kas strēmelēm pieskrūvēta pie koka pamatnes. Tie ir skaisti paši par sevi, paņem ar spēku un ir ilgstoši vērojami. Tēla jutekliskais veidols un iespaids ir Bramberga māksliniecisko interešu centrā, viņš runā par spriedzi. Masa, kuru mākslinieks lieto krāsu vietā, ir akristāla, grants un pigmenta maisījums, dažiem darbiem pa virsu kaisīti marmora putekļi. No maisījuma viņš veido paralēlas, faktūrā biezas formas un tās spriego.
Tāpēc spriedze viņa mākslā ir jēdziens, kas norāda gan uz raupjā materiāla un darbu masīvā formāta radīto iespaidu, gan arī kompozicionālām laukumu attiecībām.
Veidoli uz gleznas plaknes ir nospriegoti, un tie rada iespaidu par spēka attiecībām. Tā ir tikai jutekliskas pieredzes lieta, bez sociālkritiskām vai kultūrvēsturiskām nozīmēm. Brambergs sarunā norādīja, ka mūsdienu laikmetīgās mākslas ietvarā šāda pieeja ir retums, kad gleznas priekšā var atslābt no skaidrojuma, kurā uzsvērta temata sociālā aktualitāte (klimata pārmaiņas, dzimumlīdztiesība, migrācija...) un nodoties intuitīvam vērojumam, paļaujoties uz acīmredzamo un iepazīstot sevi jutekliskā plānā.
Brambergs centrē savos darbos spēcīgus vārdus. Jaunākajam darinājumam, instalācijai viņš ir piemeklējis vārdkopu ''liesmojoši spārni''. Kas ar to ir saprotams saistībā ar topošā darba pieredzi, vēl ir noslēpums un, iespējams, tas tiks notverts vārdos jūsu sarunā ar mākslinieku.
