Latvijā jau labi pazīstamais franču mākslinieks Mišels Kasteņē šobrīd aizrāvies ar abstrakcijas un figurālisma sapludināšanu, bet Helēna Heinrihsone jaunā veidolā turpina savu pirms diviem gadiem aizsākto lielformāta rožu ciklu.
Rozes ir Helēnas Heinrihsones mākslas ļoti būtiska zīme jau daudzu gadu garumā. Pirms diviem gadiem viņa radīja izstādi, kur izmēros milzīgas rozes sakombinēja ar mazām vāzītēm. Akvarelī tapušie darbi pierādīja gan perfektu amata prasmi, gan izcilu jūtīgumu, un izstādi izvirzīja Purvīša balvai.
Tagad – jaunajā izstādē – Helēna Heinrihsone turpina aizsākto ciklu.
Tikai – iepriekšējā izstādē viņa apspēlēja vāzes no savas kolekcijas, bet šoreiz par iedvesmas avotu viņai kalpoja slavenā itāļu mākslinieka Džordžo Morandi klusās dabas, to viņa akcentē arī izstādes nosaukumā – “Rozes un Morandi vāzītes”.
“Šoreiz izstāde ir veltīta itāļu gleznotājam, 20. gadsimta pirmās puses zvaigznei – Džordžo Morandi. Viņš visu mūžu gleznoja klusās dabas un izmantojas vienus un tos pašus priekšmetus, ļoti pieticīgus. Un pagājušā gada maijā Madridē vienā grāmatnīcā es ieraudzīju tādu brīnišķīgu grāmatu, kur ir fotogrāfijas no visiem viņa objektiem. Es sapratu, ka man vajadzētu to izmantot arī savos darbos, bet gribējās arī īpašu nozīmi piešķirt tiem viņa objektiem, un tad es lietoju zelta un sudraba lapiņas, lai kaut kā iegūtu lielāku nosacītību,” stāsta māksliniece.
Helēnu Heinrihsoni fascinē Džordžo Morandi spēja īpašu vērtību piešķirt visnecilākajiem priekšmetiem. Viņš gleznoja mazas kārbiņas, vecus dekanterus un skārdenes, un ļāva tos ieraudzīt pavisam citām acīm nekā ierasts.
Helēna Heinrihsone Morandi objektiem tagad atkal piešķir jaunu dzīvi, to atveidošanā izmanto zeltu un sudrabu, tādējādi tos paceļot gluži vai ikoniskā statusā.
Ideja ir viens, bet tīri praktiski Helēnai nemaz tik labi neveicās ar zelta un sudraba lapiņu iestrādāšanu darbos viņas mutoļojošā temperamenta dēļ, un te talkā nācis viņas vīrs – mākslinieks Ivars Heinrihsons.
“Man jāatzīst, ka pati es neesmu spējīga fiziski pielīmēt, jo tur jābūt ļoti akurātam cilvēkam un tādam, kurš var sevi savaldīt. Un to izdarīja Ivars Heinrihsons, tā kā viņš ir līdzautors tādā ziņā. Tās zelta un sudraba lapiņas ir ļoti vieglas, tās tā kā lidinās pa gaisu, un pirmo reizi, kad mēs līmējām, visā telpā - uz klavierēm un citviet - bija tādas driskas no zelta un sudraba,” atklāj Heinrihsone.
Ar mazajām vāzēm kombinētajām milzu formāta rozēm iedvesmu savukārt māksliniece kā allaž guvusi savā pašas dārzā.
“Mums ar Ivaru starp Kolku un Mazirbi ir sava lauku vieta, un tur patiešām ir rozes, un tajā piejūras klimatā tās nav jāsedz pa ziemu, un sevišķi pēdējos gados tās zeļ un plaukst. Visdažādākās – no dzeltenām līdz violetām un tā tālāk,” stāsta māksliniece.
Helēnas Heinrihsones izstāde “Rozes un Morandi vāzītes” atklāta vienlaicīgi ar franču mākslinieka Mišela Kasteņē izstādi “Sievietes pasaule”. Šī ir jau ceturtā viņa izstāde Rīgā, un tajā redzamas jaunākās viņa rokraksta tendences – šobrīd viņu meklē jaunas sakarības starp zīmējumu un glezniecību un abstrakciju kombinē ar figurālismu.
“Tas sākās ar to, ka mani interesēja spēlēties ar vienkāršām formām. Tad es sāku šajās formās attēlot cilvēkus un sapratu, ka daudz interesantāk ir spēlēties ar sievietes tēlu, un tā es atkārtoju, atkārtoju un atkārtoju 50 gleznās un vairāk, un tā jau sanāca kā sērija,” stāsta Kasteņē.
Galerijas “Māksla XO” vadītāja Ilze Žeivate ar franču mākslinieku Mišelu Kasteņē sadarbojas jau desmito gadu, jau pirmo reizi ieraugot viņa darbus, tie pilnībā savaldzinājuši.
“Tā ir tāda vitalitāte, kādas nav latviešiem, ļoti atvērta sirds, krāsu prieks un vieglums. Tas mani uzrunāja. Tikai pēc tam es iepazinos ar pašu mākslinieku, un tā – šī ir jau ceturtā viņa personālizstāde Rīgā,” uzsver Žeivate.
Viņa uzskata – Kasteņē un Heinrihsonei kopīga ir krāsu izjūta, jo abi izmanto ļoti košus toņus un ar to atšķiras no citiem.
Helēnas Heinrihsones izstāde “Rozes un Morandi vāzītes” un Mišela Kasteņē “Sievietes pasaule” būs apskatāmas līdz marta vidum.
