Divu scenogrāfu un četru arhitektu spēles rezultāts ir maketi, kuri sākotnēji it kā pazūd jau tā nelielajā Kalnciema kvartāla galerijā. Taču, pietuvojoties katram no tiem atsevišķi un iedziļinoties materiālajā un idejiskajā vēstījumā, apkārtējā telpa pazūd, un tu ienāc jaunā, neierastā, bet ļoti saistošā vidē, kurā drīksti uzturēties ar klātneesoša saimnieka atļauju.
Skaidrojot maketu nozīmi ekspozīcijā, arhitekts Artūrs Tols Latvijas Radio raidījumā “Kultūras rondo” dara zināmu:
“Maketu kā mediju bieži vien izmanto spekulatīvu ideju ģenerēšanai. Tu ar viņu pēti, nevis reprezentē to perfekto vīziju.
Tas nekad nav pabeigts, tas ir process.” Stāstījumu turpina arhitekts Kārlis Jaunromāns: “Visi maketi, kas izstādīti šajā izstādē, ir veidoti mērogā 1:10. Tas ir mērogs, ko varbūt biežāk izmanto scenogrāfijā. Bet ko tas atļauj darīt arhitektiem – tu vari ļoti tiešā veidā strādāt ar telpu, interjeru, tekstūru.”
Darbu autori savstarpēji vienojušies, ka katrā maketā būs cilvēka figūra, jo tā var sniegt ideju par mērogu, attiecību pret pārējo telpu. Šis priekšnoteikums gan neizslēdz telpiskuma rotaļas, kā tas ir Edgara Rožkalna darbā. Tajā, kā piebilst Tols, detaļas ir teju reālā mērogā un samazinātas tās iegūst tādu kā īpatnēju atmiņu kvalitāti: “Atmiņā arī viss ir mazliet saspiests un kondensēts.”
Paša Tola darbs vedina domāt par distopisku, depresīvu nākotni. Redzam fragmentu no pilsētas, kura varētu būt izcelta no Ridlija Skota filmas “Pa asmeni skrejošais” (“Blade Runner”). Melni ogļu krāvumi mēmi raugās uz augstu metāla konstrukciju, kura slejas neredzamos, bet emocionāli izjūtamos melnos mākoņos.
Jaunromāns par savu darbu stāsta: “Es izveidoju istabu, telpu, kas kaut kādā veidā atspoguļoja manu interpretāciju par garlaicību. Tas, ko es domāju ar garlaicību, ir tieši ārējā impulsa trūkums, [un] tas, ka tev viņu ir jāiet un jāmeklē, ir sava veida darbs. Man bija vairākas lietas, ko vēlējos izmēģināt tieši sev, kā tādus eksperimentus, ko ikdienā man nesanāk tik bieži realizēt. Šajā darbā mani ļoti interesēja perspektīva, kāda pavērās, izmainot telpas ģeometriju, augstumu, veidojot kāpņu ritmu un novietojot objektus dažādos attālumos.”
Kuratores Patrīcijas Baltiņas ieskatā šī izstāde prasās pēc turpinājuma. Izrādās, ka pie tā tiek strādāts. Viņa uzsver, ka arhitektūras un mākslas simbioze dažādās ekspozīcijās, ieskaitot pilsētvidi, ir ierasta parādība Eiropas pilsētās, bet Latvijā tas ir kas salīdzinoši jauns:
“Manuprāt, šis ir veids, kā uzrunāt cilvēku un radīt interesi par arhitektūru.”
Iekļūt dažādās telpās, atverot nevis fiziskas, bet domu durvis, Kalnciema kvartāla galerijā iespējams līdz 31. augustam. Izmantot šo iespēju aicina izstādes „Mana gara nams” autori Rūdolfs Baltiņš, Kārlis Jaunromāns, Kristina Rezvohh, Pauls Rietums, Edgars Rožkalns un Artūrs Tols.
