Viens no izstādes autoriem Jānis Gutāns-Grasis stāsta: “Šī virziena pirmsākumi arī ir – iziesim ārā no galerijām, iesim ārā dabā. Tas ir kā vēršanās pret snobismu, pret pārtikušiem galeriju apmeklētājiem. Iesim dabā, taisīsim mākslu tur.”
Jānis Gutāns-Grasis skaidro, kā savulaik iesākās zemes mākslas virziens. Tas notika pagājušā gadsimta 60. gados Amerikā – viens no mērķiem bija dabas aizsardzība un pietātes pret dabu akcentēšana. Virziena aizsācējs bija Roberts Smitsons, kura viens no pazīstamākajiem objektiem ir Spirālais dambis, izveidots pie Sāls ezera Jūtas štatā, tā izejmateriāli – akmens, sāls kristāli, izdedzināta zeme un jūras aļģes.
Viens no populārākajiem virziena pārstāvjiem mūsdienās ir britu mākslinieks Endijs Goldsvortijs, un tieši redzētā filma par viņu “Upes un bēgumi” par šī virziena sekotāju padarīja arī Jāni Gutānu-Grasi, tas bija pirms aptuveni astoņiem gadiem.
“Mani tiešām šī filma iespaidoja, es sapratu, ka tas ir mans, ka es jau to esmu zemapziņā darījis, tikai tagad tas iegūst konkrētu virzienu, nokrāsu,” atklāj mākslinieks.
Lendārta jeb zemes mākslas darbi tiek radīti dabā, izmantojot tikai dabas materiālus – zemi, smiltis, ūdeni, lapas, čiekurus, akmeņus, gliemežvākus un daudz ko citu.
Mākslinieks dabas elementus izvieto dažādās kombinācijās, veido saspēli starp dažādiem elementiem, bet visbiežāk tas netiek nostiprināts ilglaicīgai apskatei, īsu brīdi priecējis mākslas darbs atkal dabiski savienojas ar dabu.
Par mirkļa skaistumu liecina vien fotogrāfijas.
Jānis Gutāns-Grasis uzsver: “Šis radīšanas mirklis un šis atklāšanas mirklis – o, es taisīšu tieši šo, tieši šeit, un, re kur ir materiāli!
Tā ir viena no baudām. Galvenais ir nepieķerties lietām atkal.”
Tā, piemēram, kādā no fotogrāfijām fiksēta ļoti interesanta apļa veida kompozīcija, kas sastāv no milzīga skaita tā saukto kļavu sēklu “degunu”, bet kādā citā – uzmanības centrā ir dabas vidē īpašā struktūrā sakārtotas nātru lapas. Abos gadījumos skaidrs, ka tas ir ļoti ātri gaistošs mirkļa prieks.
Otra izstādes autore Sanda Zeme stāsta, kā tapa zemes mākslas darbs ar nātrēm: “Vienkārši ienācām rudenīgā mežā, un viss. Nebija jau nekādu lapu, viss bija diezgan jau pakaltis, bet brīnumainā kārtā nātru puduris bija saglabājies. Un bija koks, sūnas un neliels pleķītis, kur tās nātru lapas saguldīt.”
Kosmiskas noskaņas savukārt rada fotogrāfijā fiksētās spēles ar ledu.
“Tas bija aizsalis kanāls Cēsīs. Un es biju izveidojusi dažādas ledus bumbas, sasaldējusi ūdeni. Un vienkārši atkal meklēju, kā labāk izveidot kompozīciju, kur tās ledus bumbas nolikt. Viens pazīstams mūziķis atzina, ka labprāt redzētu šo ainu uz sava albuma vāka, jo tajā ir kaut kas kosmisks.
Tāpat kā smiltis, ko redzam citā fotogrāfijā. Tās neizskatās pēc smiltīm nepavisam, bet gan drīzāk kā Marsa virsma,” atzīmē Sanda Zeme.
Kosmoss, dabas ģeometrija, fauna arī ir ļoti raksturīgas zemes mākslas tēmas, rosinot uz filozofiskām pārdomām par dabu un cilvēka vietu tajā. Tāpat dabas mākslā tiek pielietotas dažādas tehnikas – smilšu rakstu tehnika, atspulgu ūdenī tehnika, balansēšanas tehnika un citas, ko varēs iepazīt arī izstādē “Spēles Dieva dārzos”.
Visai neparasti, ka latviešiem kā tik lieliem dabas mīļotājiem šis zemas mākslas žanrs ir tik maz attīstīts, bet daudzviet citur pasaulē tas ir pat ļoti populārs, stāsta Sanda Zeme.
“Mēs esam ļoti izbrīnīti jau kuro gadu, ka mēs faktiski esam vienīgie, kas šajā jomā darbojas.
Mēs braucam uz festivāliem ārpus Latvijas. Lietuvā jau 15. gadu notiek Zemes mākslas festivāls. Polijā ļoti populārs šis virziens. Japānā arī ļoti populārs. Sākums jau bija Amerikā 60. gados, un zemes māksla ne tikai ainavā tapa, bet pat ienāca ļoti respektablās galerijās,” uzsver māksliniece.
Mēģinājums nelielu daļu no zemes mākslas ienest mākslas galerijā būs arī Sandas Zemes un Jāņa Gutāna-Graša kopīgā izstāde “Spēles Dieva dārzos”, ko kultūras pilī “Ziemeļblāzma” varēs apskatīt līdz jūlija nogalei.
