Kultūras rondo

Dailes teātra gadsimts. 4. un 5. studija. 60.-70. gados skoloti aktieri

Kultūras rondo

Atvērtība, nākotnes plāni un jaunumi krājumā. Kā Latvijas muzeji jūtas šajā laikā

“Arterritory.com” izveidojis virtuālo galeriju un arī pagaidu mākslas salonu

Solidaritāte ar māksliniekiem – durvis ver salons «Atbalstissimo»

Aicinot atbalstīt māksliniekus, līdz 19. decembrim galerijā "Putti" apskatāma kultūras un mākslas portāla Arterritory.com veidotā pop-up galerija "Arterritory salons: Atbalstissimo", kas ir daļa no pavasarī aizsāktā projekta "Atbalstissimo".

Atbalsta akcija māksliniekiem

Portāla Arterritory.com direktore Una Meistere Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” raksturoja pandēmijas laiku portāla darbībā: ""Arterritory" šis tikpat trauksmains un izaicinošs laiks kā visiem. Vienlaikus arī jaunu ideju pārpilns. Īstenībā šis ir radošs laiks, jo esam aizsākuši virkni dažādu aktivitāšu." Meistere norādīja: ""Arterritory" salons, kas aizsākās kā virtuāla atbalsta akcija māksliniekiem, ir viens no tiem."

Raksturojot projekta veidošanās procesu, Una Meistere atzīmēja, ka tas ir atvērts process: “Mēs šo virtuālo galeriju veidojām pamazām.

Mēs sākām ar astoņiem māksliniekiem, un šobrīd izstādē mums jau ir pārstāvēti 18.

Tas ir process, kas attīstās, mēs esam atvērti visdažādākajiem piedāvājumiem, un es domāju, ka tas ir abpusējs dialogs, tā nav klasiska galerija klasiskas galerijas izpratnē, tas drīzāk ir solidaritātes projekts, atbalsta projekts māksliniekiem, dodot viņiem šo platformu, ko mēs kā digitāls medijs varam izdarīt un arī ik pa laikam to pārvērst fiziskā telpā, kā tas šobrīd ir mākslas galerijā “Putti”.”

"Arterritory" galvenā redaktore Daiga Rudzāte savukārt uzsvēra tieši klātbūtnes nepieciešamību mākslas attiecībās ar skatītāju.

"Mākslai nepieciešams tiešais kontakts ar skatītāju. Šī ir unikāla iespēja aiziet, ieraudzīt un arī varbūt iegādāties tiem, kas vēlas papildināt savu kolekciju vai aizsākt to," atzīmēja Daiga Rudzāte.

Daiga Rudzāte arī uzsvēra mākslas nozīmi tieši krīzes apstākļos: “Iegādāties šos mākslas darbus var, sākot no pavisam salīdzinoši nelielām summām. Citiem tas varbūt ir iemesls, lai atklātu jaunu sarunu partneri, jo, manuprāt, tas, pēc kā mēs visi šai patiešām izaicinājumu pilnā laikā esam noilgojušies un kā mums trūkst visvairāk, ir šī saruna, un, kā ir pierādījies, māksla ir tā, kas piedāvā šo sarunas iespēju. Un tā arī ir tas instruments, kas, kā Una piebilda, kaut kādā mērā varētu ļaut izdzīvot šo laiku un to padarīt vieglāku.”

Šīs platformas veidotājām ir iecere, ka galerijas telpās būs iespēja sastapt arī pašus māksliniekus, kuru vadībā apskatīt darbus. “Protams, tā būs saruna ar mākslas darbu, bet mums ir doma, ka šīs galerijas telpās ik pa mirklim būs sastopams arī kāds no māksliniekiem, kura darbi tur ir eksponēti,” stāstīja Daiga Rudzāte.

“Tāpēc tos, kas vēlas satikties ar māksliniekiem, es aicinātu sekot "Arterritory" “Facebook“ lapai, kuru mēs izmantosim kā instrumentu, lai informētu par iespējām satikt māksliniekus vai kuratorus.

Protams, mēs vienmēr esam atvērti, mums var arī rakstīt, ja ir vēlme pēc privātajām tūrēm vienatnē, jo šobrīd citādākas viņas nav iespējamas. Galerijas telpās vienlaicīgi var atrasties maksimums seši  cilvēki.”

Māris Bišofs. "Elēģija". 2020

Idejas autores uzsvēra sarunas un dialoga nozīmi mākslas procesos. Taču arī tās pieejamībai ir nozīme šīs platformas ietvaros.

“Māksla vienmēr ir bijusi sasniedzama galerijās, māksla vienmēr ir bijusi atvērta sarunai, un arī mākslinieki vienmēr ir bijuši atvērti sarunai. Ja mēs runājam par to, vai māksla ir sasniedzama, lai viņu pasistu padusē un aiznestu mājās, pieliktu pie sienas, jā, es domāju, ka patiesībā māksla ir sasniedzama,” skaidroja Daiga Rudzāte. “Arī šajā izstādē ir lielisku mākslinieku darbi, šie mākslinieki, kas ir izstādīti galerijas “Putti” telpās, teju visi ir labi pazīstami Latvijas mākslas ainas pārstāvji. Un par 200 eiro jūs varat iegādāties brīnišķīgu Māra Bišofa zīmējumu. Un, kā zināms, Māris Bišofs – tā patiesībā ir leģenda, kura darbi ir atradušies uz “The New Yorker”, “The Village Voice” un “New York Times” vākiem.”

Mākslinieku dzīve krīzes apstākļos

Una Meistere atzīmēja, ka portālā Artterritory.com aizsāktā kampaņa “Ko šobrīd dara mākslinieks?”  ļāvusi labāk izprast mākslinieku dzīvi un darba specifiku.

“Mēs tieši pašā pirmajā lielākajā apjukuma brīdī martā aizsākām Latvijas mēroga un arī starptautiska mēroga projektu, atbalsta akciju radošiem māksliniekiem un arī apliecinājumu, ka idejas šādos laikos varbūt mutuļo pat vēl straujāk, un tās nosaukums bija “Ko šobrīd dara mākslinieks?”,” stāstīja Una Meistere. “Mēs uzrunājām māksliniekus gan Latvijā, gan visur pasaulē un, patiesībā tā atbilde bija, ka mākslinieks jau kaut kādā mērā krīzē dzīvo visu laiku un

tā jaunā nenoteiktība, kas mums ir šobrīd kļuvusi par pastāvīgu lielumu, mākslinieka dzīvē ir bijusi vienmēr. Mākslinieks kaut kādā mērā šajā situācijā varbūt ar to spēj tikt galā labāk nekā daudzi racionāli cilvēki."

“Šajā laikā finansiālais aspekts ir daudz jūtīgāks, nekā tas ir bijis pirms tam, bet arī tas māksliniekam nav nekāds jaunums. Es domāju, ka mākslinieks dzīvo, kā mēs visi,” atzīmēja Una Meistere.

Andris Eglītis. "Pavasara priecīgi pelēkais jeb locīts un taisnots, bet nemizots". 2020

Arī Daiga Rudzāte piekrita: “Es pievienojos Unai par to, ka mākslinieks vienmēr ir dzīvojis uz naža asmens. Kaut kur fonā vienmēr ir bijusi nedrošības sajūta. Pilnīgi neapšaubāmi, ka, izvēloties šo profesiju, laikam jau ikviens apzinās tos izaicinājumus, kas nāk līdzi šai brīvības sajūtai. Bet šis laiks ir stresa pārpilns no finansiālā viedokļa. Krīzes laiks Latvijas kontekstā nav mirklis, kad cilvēki ļoti aktīvi iegādājas mākslas darbus, un tādējādi, protams, mākslinieks jūtas apdraudēts par savām iespējām izdzīvot.”

Nepieciešama solidaritāte

Daiga Rudzāte vērsa uzmanību arī uz pēdējā laikā bieži pieminēto autoratlīdzību jautājumu.

“Neapšaubāmi ir šie valdības paustie atbalsta žesti caur kultūrkapitāla fondu, kas, jāatzīst, ir māksliniekiem palīdzējuši izdzīvot.

Bet, no otras puses, šobrīd jau leģendārais skandāls ap autoratlīdzībām šo situāciju ir padarījis ļoti nervozu un trauslu un kaut kādā ziņā pazemojis mākslinieku, padarot mākslinieku par kaut kādu lūdzēju, apvainojot nodokļu nemaksāšanā.

Tā nav patiesība, neviens mākslinieks nekad nav teicis, ka viņš nemaksās nodokļus vai nemaksātu, jo arī autoratlīdzības nodoklī ir šis nelielais sociālo garantiju procents.”

Viņa uzsvēra, ka solidaritāte šajā laikā ir svarīgākais tādās nozarēs kā māksla.

“Vairāk stāsts ir par to mirkli, kurā mēs pieņemam lēmumus vai kaut ko darām. Stāsts patiesībā ir par solidaritāti, par ko ir arī šī izstāde galerijā “Putti”, par to, ka mēs cits citu atbalstām. Un izstāde galerijā “Putti” tapa kā solidaritātes žests māksliniekiem palīdzēt kaut kādā veidā gan emocionāli, gan tīri praktiski izdzīvot. Savukārt galerijas “Putti” īpašniece Agita Pudāne veica solidaritātes žestu attiecībā pret "Arterritory", vienkārši iedodot mums šīs telpas, kur to darīt. Man šķistu absolūti normāli, ka arī no politiķu puses būtu šis solidaritātes žests par to, ka mēs cits citu atbalstām. Nodokļi ir jāmaksā, par to ir jādiskutē un jārunā, bet varbūt šis ļoti saspringtais mirklis nebija tas īstais brīdis, kad šo sarunu uzsākt,” stāstīja Daiga Rudzāte.

Sarmīte Māliņa, Kristaps Kalns. "Samts un stikls". 2011.

Una Meistere savukārt atzina, ka saruna ar politiķiem ir jāturpina veidot arī no pašu mākslas pārstāvju puses.

“Šis dialogs jau diezgan veiksmīgi ir aizsācies autoratlīdzību jautājumā.

To ir iespējams turpināt abām pusēm, esot pietiekami aktīvām, un arī māksliniekiem, saprotot, ka šī iespēja ietekmēt un sarunāties ar politiķiem ir, tikai arī mūsu pusē ir jāizrāda lielāka iniciatīva.

Šis ir laiks, kad mēs varam izmantot iespēju šo dialogu veidot ciešāku. Es neraugos bezcerīgi.”

Una Meistere skaidroja arī individuālo mecenātu nozīmi samērā mazajā Latvijas mākslas tirgū. “Mecenātisms un mākslas tirgus Latvijā dzīvo, bet dzīvo Latvijas mērogā un tas ir ļoti mazs. Pirms krīze bija sākusies, mēs jutām, ka mecenātisms sāka mazliet vairāk attīstīties, parādoties dažādām jaunām iniciatīvām, un mēs esam priecīgi, ka līdzās jau tādiem stabiliem atbalstītājiem kā Jānis Zuzāns ir parādījušies arī jauni, kā Vitas Libertes un Viļņa Štrama “VV Foundation”,” stāstīja Una Meistere. “Ir arī daudzi citi, bet tie visi ir tikai atsevišķi cilvēki, un mums ir jāsaprot, ka arī mākslinieks ir profesija un tā ir bijusi nozīmīga profesija visos laikos. Šis ir mirklis, kad mēs katrs varam padomāt, kāds būs šis nospiedums, ko mēs dosim nākotnes pasaulei, kas būs pēc pandēmijas un kas nebūs tāda, kāda ir bijusi iepriekšējā.”

Arī Daiga Rudzāte pauda cerību, ka pandēmijas raisītās krīzes rezultātā būs notikusi vērtību maiņa: “Es ceru, ka šis laiks būs kaut kādā mērā mūs atsvabinājis no tāda priekšmetu kulta un varbūt mēs sāksim novērtēt to, ko dēvē par garīgajām vērtībām, un varbūt sapratīsim, ka laime patiešām nav zelta stienīšos, bet kaut kādā harmonijā. 

Es domāju, ka māksla ir viens no tiem instrumentiem, kas dzīvi spēj padarīt harmonisku, un es pieņemu, ka tā harmonija ir tas, uz ko mēs tiecamies.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt