Kāpēc dizains?

Dizains kultūrai

Kāpēc dizains?

Grāmata kā augstākais punkts. Saruna ar grafikas dizaineru Alekseju Muraško

Skuja Braden "Samsāra". Kā jauniegūtā digitālā pieredze varētu noderēt muzejiem nākotnē?

Skuja Braden «Samsāra». Kā jauniegūtā digitālā pieredze varētu noderēt muzejiem nākotnē?

Durvis apmeklētājiem atkal vēris Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, taču mākslinieču dueta Skuja Braden izstāde "Samsāra” tiks pieminēta kā pirmā izstāde vēsturē, kuras atklāšana notika virtuāli. Divus mēnešus par šo izstādi varējām interesēties attālināti ne tikai Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja mājaslapā un sociālo tīklu kontos, bet vairākus no izstādes mākslas darbiem varēja apskatīt digitalizētus. Kā tas realizēts un kā jauniegūtā pieredze varētu tikt izmantota muzeju darbā nākotnē, Latvijas Radio 3 raidījumā “Kāpēc dizains?” stāsta Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja Inese Baranovska, uzņēmuma "Vividly" dibinātāja Gunita Kuļikovska un māksliniece Ingūna Skuja.

Izpratni par izstādi veido arī emocionālie, ar darbiem saistītie mākslinieču personīgie stāsti. Pārdomās ļauj kavēties arī iespēja izprintēt un pašiem izkrāsot Skuja Braden zīmējumus, ar piebildi – tikai pieaugušajiem. Tomēr tas nav viss. Vairāki no izstādes mākslas darbiem digitalizēti un ir redzami 3D modeļu veidā. Tie apskatāmi muzeja un arī "Vividly" mājaslapās.

Atskatoties pavisam nesenā pagātnē, lūk, kāda bija notikumu hronoloģija: šī gada martā, pēc gandrīz 2 nedēļu ilgajiem iekārtošanas darbiem muzeja darbinieki un mākslinieces saņēma ziņu, ka valstī izsludināta ārkārtējā situācija.

"Samsāras" komanda (no kreisās): Gundega Evelone, Iliana Veinberga, Skuja Braden, Irēna Bužinska, Inese Baranovska

"Manā pieredzē tas bija pirmais gadījums, kad izstāde ir gandrīz, gandrīz gatava – turklāt pat ne muzeja izstāde, bet bagātīgs un krāšņs atskaites punkts divu brīnišķīgu mākslinieču 21 gada kopdarbam –, un brīdī, kad mākslinieces gaida šo svētku mirkli, pēkšņi visa dzīve apstājas," atceras Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja Inese Baranovska.

"Un tieši šajā izmisuma brīdī mums palīdzēja virtuālā realitāte, kuru muzeju cilvēki ne visai iecienījuši.

Kaut arī joprojām turpinām uzskatīt, ka īstā empātija ir klātesamības efekts, tiešais kontakts ar mākslu, ar māksliniekiem, tas viss mums šajā reizē ļoti izlīdzēja. Izstādes atklāšanu mākslinieces, kaut amatiervariantā, ļoti veiksmīgi nofilmēja un izplatīja sociālajos tīklos – virtuālo atklāšanu noskatījās vairāk nekā seštūkstoš cilvēku ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs! Un, kad “Vividly” mūs uzrunāja, nesakot neko konkrētu, ko varētu šajos apstākļos darīt, mums uzreiz nāca prātā, ka tā varētu būt nevis mūsu pastāvīgā ekspozīcija, bet šī izstāde. Jaunās tehnoloģijas nav lētas, tāpēc koncentrējāmies uz pieciem nozīmīgākajiem objektiem, kuriem tika izveidoti 3D modeļi.

Tādējādi šo mākslinieču plastiskos darbus var aplūkot ļoti specifiski – tā, kā to nav iespējams pat realitātē."

Savu iesaisti mākslas izstādes digitalizēšanā skaidro “Vividly” dibinātāja Gunita Kuļikovska, kuras uzņēmums ir virtuālās realitātes risinājumu ieviesējs arhitektūras praksē. "Arhitektūra pati par sevi jau nav tikai un vienīgi materiāli – tā ir telpiskuma izjūta,” uzskata Kuļikovska. “Arhitektūra ir medijs, kas komunicē ar cilvēku sajūtām, un, ja mēs to tā formulējam, tad šķiet, ka arī muzejs un māksla vistiešākajā veidā ir komunikācijas platforma, kas uzrunā cilvēku ne tikai vizuāli, bet arī emocionāli. Vismaz tā mums gribētos domāt – ka tas ir izstāžu un mākslas darbu mērķis kopumā."

No kreisās: Jeļena Solovjova, Gunita Kuļikovska un Pēteris Jurčenko

Iniciatīva nākusi no "Vividly" puses. "Satikāmies īstajā laikā un digitālajā vietā," pasmaida Gunita Kuļikovska. "Esam sākuši strādāt ar muzeju un kultūras industriju, nedaudz ieejot arī izglītības sektorā. Talsu novada muzejs bija pirmais, ar ko sākām sarunas – sākumā caur arhitektūru, kas turpinājās digitālajā pieredzē un attīstījās izglītības pieredzes virzienā. Sākām ar to, ka digitalizējām jeb rekonstruējam kuršu apmetnes vietu, un sapratām, ka tā būtu lieliska sastāvdaļa ekspozīcijai. Tas deva pamatu uzskatīt, ka varam radīt jēgpilnas un interesantas pieredzes ar savu arhitektūras perspektīvu. Ar vienu kāju esam arhitektūrā kā telpā, un ar otru – tehnoloģijās un digitalizācijā, kas ir nepierasta kombinācija. Likās, ka šajā dīvainajā laikā mēs varētu palīdzēt muzejiem un kultūras iestādēm un tā vietā, lai domātu, ka nu ir pienākusi krīze, atvērt iespējas tam, kam pirms tam neesam sadūšojušies un saņēmušies."

Gunita Kuļikovska stāsta, ka no tehnoloģiskā viedokļa tas nav nekas sarežģīts. “Fotogrammetrija ir paņēmiens, ko izmanto jau ļoti sen – kopš vien runājam par digitalizāciju, arheoloģisku priekšmetu 3D digitalizēšanu. Veids, kā to izdarīt – veidot daudz fotogrāfiju, no kurām izvilkt kopēju modeli. Ko mēs tālāk darām ar šo modeli, ir pilnībā atkarīgs no mums. Citi 3D printē, citi padara to interaktīvu, vēl citi izmanto virtuālajā realitātē. Arī šajā gadījumā es neteiktu, ka tas būtu kaut kas ļoti īpašs un atšķirīgs produkts, vienkārši

esam trāpījuši ar pareizo vērtību ķēdīti, jo pati izstāde un tās telpiskie, vizuālie skulpturālie objekti ir pateicīgi šādam formātam.

Jau pēc sava noformējuma tie ir vizuāli iespaidīgi – ne velti tie raisīja interesi arī apmeklētājos. Tā ka bija daudzi elementi, kas šeit saslēdzās kopā, lai mēs izmantotu konkrēto tehnoloģiju konkrētam mērķim un sasniegtu lietotāju pareizā formā,” atklāj Kuļikovska. "Mērķis bija šo izstādi darīt pieejamu sabiedrībai, un skatījāmies, kas tad ir šis sabiedrības loceklis – viņam ir telefons, viņš šobrīd lielu daļu laika pavada tieši pie datora, internetā, un redzam, ka arī sociālo tīklu lietojums palielinājies – tas nozīmē, ka arī mums jābūt šajā vidē pieejamiem. Analizējot lietotājus un saprotot, kā to izdarīt, sapratām, kāda tehnoloģija jālieto, nevis otrādi. Mēs nesākām ar tehnoloģiju."

Lai arī lēmums ārkārtējo situāciju pasludināt bija likumsakarīgs, ikvienam tas nozīmēja kaut ko citu. Mākslinieces tagad ir gandarītas, ka drīz pēc attālinātās izstādes atklāšanas radās iespēja Skuja Braden mākslas darbus interesentiem apskatīt tuvāk, kaut arī pašiem izstādē neesot.

Skuja Braden

"Šis piegājiens bija kā bonuss – tas mums uzlaboja omu, un cilvēki, kas to skatījās internetā, arī bija priecīgi redzēt ko tādu.

Var teikt – tikai pateicoties Covid-19, ko tādu izbaudījām! Tas bija plāksteris uz sāpes – tāds riktīgi labs," atzīst māksliniece Ingūna Skuja.

"Šis piegājiens ir ļoti vērtīgs kolekcionāriem, tāpat muzejus var apskatīt un pētīt gan mākslas vēsturnieki, gan studenti. (..) Domāju, ka tas varētu palīdzēt attīstīties arī mākslas tirgum – redzot darbus no visām pusēm, cilvēki varētu arī nebaidīties tos nopirkt."

Arī pēc izstādes atklāšanas Ingūna Skuja teikusi, ka šī izstādes atklāšana kļuvusi par abu radošās dzīves lielāko notikumu. "Tā bija pirmā izstāde Latvijā, kas tika aizvērta savas atklāšanas dienā... Mēs vienīgie virtuāli parādījām paši savu variantu – kaut arī amatieriskā līmenī, tomēr sanāca labi un daudzi to redzēja – tā bija pirmā virtuālā izstādes atklāšana vēsturē!”

Jau šobrīd izstādi “Samsāra” varam aplūkot arī klātienē, un muzejā tā būs apskatām līdz septembra beigām, jo noteiktie ierobežojumi ir mainīti. Vai un kā būsim mainījušies mēs paši un muzeju darbs?

"Pirmais līmenis – savienot šos medijus klātienē. Un tad tu vari paņemt to līdzi. Vai arī, atrodoties izstādē, tu jau redzi, ka tas ir arī telefonā, citā dimensijā. Tas paver iespējas vēl interaktēt," prāto Kuļikovska.

"Otrais līmenis ir demokratizēt mākslu pasaules līmenī, digitalizējot saturu. Tas ir pirmais solis. Un tad mēģinot to ietērpt virtuālajā mērcē, lai jebkurš pasaules iedzīvotājs vai kultūras fanāts varētu to sasniegt.

Papētot tuvāk keramikas mākslinieku vidi, jutos pārsteigta, redzot, ka ir ļoti daudz mākslinieku komūnu, īpaši Amerikā, kuru darbus būtu iespējams parādīt visā plašajā pasaulē – gan no Latvijas uz āru, gan no ārzemēm uz Latviju. Tas paplašina cilvēku redzesloku."

"19. maijā visi Latvijas Nacionālā mākslas muzeja departamenti un struktūrvienības atver savas durvis apmeklētājiem," apliecina Baranovska. "Konkrēti mūsu muzejā oficiāli limitētais skaits būs 25 cilvēki. Ļoti ekskluzīva iespēja! Mēs nevienu nedzīsim projām un neteiksim, ka apskatei veltītas tikai 45 minūtes vai stunda. Nē, mierīgi varēs skatīties noteiktā kustībā ar distancēšanas ierobežojumiem. Tas ir unikāli, jo arī savos ceļojumos uz lielajām kultūras metropolēm, uz lielajiem muzejiem, kur ir ļoti blīva apmeklētāju straume, cilvēku masa apkārt traucē būt vienatnē, dialogā ar mākslas baudījumu, ar mākslas objektu.

Manuprāt, distancēto un apmeklētāju ziņā minimalizēto muzeju apskati vajag uztvert kā balvu.

Tāpat arī muzejā ļoti gribam attīstīt citādākus rīkus, kā kontaktēties ar skatītājiem, un, izmantojot video filmēšanas iespējas un dažādas tehnoloģijas, sociālajos tīklos un mājaslapā ievietojot video stāstus par izstādēm, intervijas ar māksliniekiem. Mūsu kolekciju, kurā ir daudz trīsdimensionālu priekšmetu, to dokumentēšana "Vividly" tehnoloģiju iespējās būtu interesanta gan skatītājiem, gan arī kā jauna nākotnes mākslas objektu priekšmetu dokumentācijas forma. Ierobežotība attīsta dažādas radošas idejas. Tas ir pozitīvais."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti