Kultūra

Ar koncertu un īpašu izstādi Vecpiebalgā atzīmēs Kārļa Skalbes 140.jubileju

Kultūra

Alvis Hermanis: Katrai izrādei jāpilda virsuzdevums arī ārpus teātra

Skola, kas norūdīja. Sutas un Beļcovas muzejā būs izstāde par latviešu māksliniekiem Penzā

Skola, kas norūdīja. Sutas un Beļcovas muzejā atklās izstādi par latviešu māksliniekiem Penzā

Penzas mākslas skola Krievijā ir atslēgvārds, kas vieno virkni latviešu 20. gadsimta sākuma mākslinieku, kurus šodien pazīstam kā modernisma pamatlicējus Latvijas mākslā. Tieši Penza Pirmā pasaules kara laikā kļuva par viņu mācību vietu, ar skarbiem sadzīves apstākļiem un skeptiskiem pasniedzējiem saliedējot vēlāk Latvijas mākslas vēsturē tik nozīmīgo Rīgas mākslinieku grupu. 20. augustā viņiem veltīta izstāde vērs durvis Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā Rīgā.

Līdz Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejam, kas iekārtots abu mākslinieku kādreizējā dzīvoklī Elizabetes ielas sētas mājas 5. stāvā, ir krietns kāpiens. Jau drīz lejup pa šīm kāpnēm dosies daudzi Beļcovas mākslas darbi, jo oktobrī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā atklās līdz šim lielāko viņai veltīto izstādi.

„Var jokot, ka Beļcova uz laiku atstāj Sutu un dodas patstāvīgā ceļojumā,” saka muzeja vadītāja, mākslas zinātniece Nataļja Jevsejeva. Tieši šī pārcelšanās iedvesmojusi muzejā pa to laiku pievērsties Penzas mākslas skolai.

Konrāds Ubāns. Penza. 1916.

„Tieši Penzas mākslas skola un latviešu mākslinieki tajā ir tēma, kas gan lieliski papildina stāstu par Beļcovu, jo arī viņa šo skolu savulaik absolvēja un tur iepazinās ar savu nākamo vīru Romanu Sutu, gan arī materiālu apjoms ir pietiekošs, lai varētu piepildīt visas mūsu muzeja telpas,” paskaidro Jevsejeva.

No Maskavas 650 kilometru attālā Penzas mākslas skola, ko uzskatīja par vienu no labākajām Krievijas impērijā, virknei Rīgas mākslas skolas audzēkņu kļuva par mācību vietu Pirmā pasaules kara laikā, kad, frontes līnijai tuvojoties, mācības Rīgas skolā slēdza.

Romans Suta. Galva. 1915–1917. Koks, eļļa. SBM kolekcija

„Kad bija skaidrs, ka skolu evakuēt neizdosies, toreizējais skolas direktors Vilhelms Purvītis, izmantojot savus sakarus, sarunāja, ka audzēkņi varēs turpināt izglītoties Krievijas impērijas mākslas skolās provincēs. Faktiski katrs varēja pats izvēlēties, kur brauks,” stāsta mākslas zinātniece.

Tā kā Penzā jau mācījās mākslinieks Kārlis Baltgailis un bija arī citi kontakti, vairums izvēlējās doties turp.

Jēkabs Kazaks. Dubultportrets (Smēķētāji). 1916. Audekls, eļļa. LNMM kolekcija

„Viņu vidū ir, protams, mūsu pašu Suta un Beļcova, arī Konrāds Ubāns, Valdemārs Tone, Jēkabs Kazaks. Penzieši viņus uzskatīja par modernistiem vietējā mākslas pasaulē. Studentu skatēs latviešu māksliniekiem atvēlēja veselu sienu. Izstādē būs materiāli no arhīva, kur Ubāns ir zīmējis, kā latviešu mākslinieki liek šos darbus pie sienas,” atklāj viena no izstādes kuratorēm Elvija Pohomova.

Taču ne viss bija tik rožaini, jo Penzas mākslas vidē modernisms tolaik nebija cieņā.

„Bez viņiem neviens tur pārāk nefanoja par modernismu. Izņēmums varbūt ir Beļcova, kura kaut kā sadraudzējās ar latviešiem un ļoti iespaidojās no šiem stāstiem. Braucot uz Ščukina galeriju Maskavā, kad viņa redzēja Pikaso, Sezānu, Van Gogu, Matisu, visus franču modernos māksliniekus, viņa jau tam bija sagatavota. Taču Beļcova vēstulēs māsai atzīstas, ka mēģinājusi Penzā sludināt moderno mākslu, taču pretī saņēmusi apsmieklu. Reti kurš Penzā to tolaik saprata,” atzīst Nataļja Jevsejeva.

Romans Suta. Bēgļi. 1916. Papīrs, tuša. LNMM kolekcija

Bet tieši tas jaunos modernistus norūdīja vēlākajām viedokļu sadursmēm ar reālistiskās skolas pārstāvjiem Latvijā.

„Tā ir epizode, kuru mākslas vēsturnieki zina ar nosaukumu „Kasparsionāde”*. Notika izstāde, kuru sarīkoja akadēmisti, kariķējot modernisma virzienus. Pēdējā izstādes dienā viņi atklāja noslēpumu, ka tā ir bijusi provokācija un viņi ir gribējuši parādīt, ka aiz modernās mākslas nav ne iemaņu, ne jēgas, ka tas ir tikai tukšas pašizpausmes veids. Modernistiem toreiz vajadzēja pārliecinoši pamatot savus uzskatus, un viņi toreiz vinnēja. Plaša sabiedrība toreiz nostājās viņu pusē,” pastāsta Jevsejeva.

Ļoti interesanti izstādes eksponāti ir no arhīviem izceltās mākslinieku vēstules vēl no Penzas laikiem. Tās pārsteidz ar krāšņajiem zīmējumiem, kas fotogrāfiju vietā asprātīgi uzbur jauno gleznotāju dzīves ainiņas Penzas krodziņos, slidenajās ielās un skaudrajā sadzīvē, dzīvojot saspiestībā un bez lielajam aukstumam piemērota apģērba.

Latviešu māksliniekiem Penzas mākslas skolā veltīto izstādi atklās 20. augusta vakarā, un 24. augustā to papildinās arī sarunu pēcpusdiena ar Sutas un Beļcovas muzeja vadītāju Nataļju Jevsejevu. Izstāde būs skatāma līdz 30. novembrim.

* Fragments no mākslas zinātnieces Edvardas Šmites lekcijas „Kasparsionādes lāsts” pieteikuma: „1920. gada oktobra beigās Rīgā notika jauna un līdz tam nezināma mākslinieka Reinholda Kasparsona izstāde, kurā it kā tika pieteikts jauns mākslas virziens - "bumbisms". Tika izstādīti vāji moderno mākslas virzienu atdarinājumi, lai parādītu, ka nav jābūt lielai mākai, lai šādus darbus radītu. Izrādījās, ka izstādi organizēja Rihards Zariņš un Jānis Roberts Tillbergs kā uzbrukumu Rīgas mākslinieku grupai.”

Konrāds Ubāns. Sieviete ar kārtīm. 1916. Audekls, eļļa. Mūkusalas Mākslas salona kolekcija
Māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti