Izstāde atklāj arī šo seno uzņēmumu trauslumu un gaistošumu, jo tie gadu gaitā neatgriezeniski iet bojā. Laika zoba pēdas var labi redzēt arī uz vairākām izstādē skatāmajām fotogrāfijām.
Kuratore Lauma Lanceniece izstādes it kā tumsā grimstošo noskaņu skaidro ar vēlmi, lai skatītājs labāk sajustu skatienu no pagātnes un būtu spiests ieskatīties acīs 19. gadsimta cilvēkiem. Otrs iemesls ir unikālo eksponātu aizsardzība, jo tos nedrīkst pārgaismot.
Izstādē ieejot, skatam paveras gandrīz vai tādas kā pieminekļu rindas, un, tikai pienākot katram podestam tuvu klāt, var ieraudzīt, ka tas glabā mazu, trauslu un smalku objektu. Māksliniece Liene Mackus par izstādes vizuālo tēlu stāsta: "Klausoties stāstus par katru eksponātu, es sapratu, ka katrs no viņiem ir tik dārgs un tik vērtīgs, ka noteikti ir jābūt tiešajam kontaktam ar šo darbu. Jā, un šīs kastītes ir tādi kā dagerotipa fotokameras proporcijās veidoti podesti, kur arī katrs tas darbiņš ir ielikts. Tā kā no tās maģiskās kastītes iznāk mums ārā mākslas darbs."
Podesti izvietoti trijās līnijās, kas katra veltīta citai senajai fototehnikai.
"Es jums varu apsolīt, ka šeit ir apkopotas visas senākās fotogrāfijas, kādas jūs Latvijā varat atrast. Tātad te ir gan dagerotipi, gan ambrotipi, gan ferotipi. Un dagerotips ir pats pirmais komerciāli veiksmīgais fotogrāfiskais process, ar ko 19. gadsimtā atklāja un patentēja fotogrāfiju. Tehnoloģiski tā ir fotogrāfija uz apsudrabotas vara plāksnītes vienā eksemplārā. Tas ir unikāls objekts, kas faktiski ir kā dārgmetāla objekts, un tāpēc šīs fotogrāfijas ir arī atbilstoši iepakotas – etvijās vai tādos paspartū un rāmīšos. Tas ir gan no estētiskā viedokļa, gan lai aizsargātu pašus objektus no atmosfēras iedarbības," skaidro kuratore Lauma Lanceniece.
Ja pareizi uzglabā un pareizi konservē, dagerotipu var saglabāt ilgāk, bet, ja ar to apietas neuzmanīgi, to var iznīcināt pat vienā mirklī bez jebkādas iespējas atjaunot. Taču, arī pareizi uzglabāti, dagerotipi gadu gaitā tomēr agrāk vai vēlāk iet bojā neatgriezeniski.
Izstādē redzami gan laika patinas vairāk skarti, gan arī pagaidām vēl labi saglabājušies dagerotipi, to vidū ir 1854. gadā uzņemtais dubultportrets, skaidro Lauma Lanceniece: "Tur mēs redzam Liepājas pilsētas sekretāru ar savu sievu – Hermani Augustu Gorklo un Elizabeti. Šis ir Liepājas muzeja dagerotips, kurš ir viens no retajiem šajā izstādē, kuram ir zināms autors, pateicoties paša autora iespiestajam vaska zīmogam dagerotipa otrajā pusītē. Un autors ir baltvācietis gleznotājs Frīdrihs Gotlībs Špērs. Tas arī simboliski ieskicē to ceļu, kā fotogrāfija ienāca Latvijā un ka sākotnēji ar to arī nodarbojās gleznotāji, kuri pakāpeniski pārkvalificējās uz varbūt daudz ienesīgāko rūpalu – fotogrāfiju."
Lielākoties nav atšifrējami ne tikai seno fotogrāfiju autori, bet arī viņu portretētie cilvēki. Taču – tā kā dagerotipu un ambrotipu uzņemšana bija dārga iespēja, pašās senākajās fotogrāfijās redzami tikai bagātās vidusšķiras cilvēki, savukārt līdz ar ferotipu ienākšanu, kas bija lētāks veids, fotogrāfijās parādās jau daudz plašāks sabiedrības spektrs.
"Šeit mēs redzam fotogrāfiju no pavisam neliela Apriķu muzeja Kurzemē. Šeit ir redzamas Apriķu apkaimes sievietes. Man liekas, ka tās robustās zemnieku sejas ir tieši tā pērle tajā visā, un plus vēl mēs redzam, kā šis attēls iet bojā rūsas dēļ, jo, protams, ka dzelzs dabiski rūsē pārāk liela mitruma rezultātā un novecošanās rezultātā, un tā rūsa tā kā simboliski apēd arī tās sejas. Bet vēl mums ir laiks ieskatīties," teic kuratore.
Lai izzinātu, cik daudz vissenāko fotogrāfiju ir Latvijā, projekta veidotāji apzinājuši 50 Latvijas muzejus, bibliotēkas un arhīvus, izstādē šobrīd skatāmi 66 eksponāti.
Izstāde simboliski sākas ar stendu, kurā redzami 200 gadus seni putekļi, kas noņemti konservācijas laikā no kāda dagerotipa, kad tas tikko bijis izņemts no rāmja. Tas ir simbolisks veltījums izmisīgajai cīņai ar laiku un vēlmei saglabāt šos materiālus. Putekļiem blakus redzama arī liecība ar kādu jau zudušu portretu, kas vēl pirms 30 gadiem bija redzams, skaidro kuratore: "Bet pēc 30 gadiem šeit burtiski viss ir izgaisis, un mēs tikai varam iztēloties, ja labi gribam, ka mēs tur saskatām Ventspils tirgotāja siluetu. Jā, mums nav garantijas ne par ko saistībā ar šiem objektiem, jo šie materiāli ir tik ļoti komplicēti. Tas ir tāds gaistošais vēstures elements, kas ir skumjš un skaists reizē."
Unikālo vēsturisko fotogrāfiju izstāde "Trauslās atmiņas. Dagerotipi, ambrotipi un ferotipi Latvijā" Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā tikko atvērta un būs apskatāma līdz maija sākumam.
