Roberts Rūrāns (1990) ir ilustrators, kura darbu prestižais ASV laikraksts "The New York Times" nupat ierindojis starp 2021. gada labākajām žurnālā publicētajām ilustrācijām, bet daudzi rīdzinieki viņa rokrakstu atpazīst no reklāmas stendiem galvaspilsētā, jo mākslinieks šogad bija autors Rīgas domes apsveikumiem Ziemassvētkos. Viņa darbiem raksturīga viduslaiku mākslas ietekme, košas krāsas un asprātīgas kompozīcijas, kuras redzamas uz žurnālu vākiem, grāmatās, animācijās, reklāmu kampaņās, produktu dizainā un citur.
Gleznotājs Klāvs Loris (1988) iecienījis lielformāta darbus, kuros mākslinieks eksperimentē ar tehnikām, apvienojot klasisko eļļas glezniecību ar modernākiem medijiem un materiāliem. Šo eksperimentu laikā Klāvs Loris attīstījis savu autortehniku, kurā tiek apvienota fotogrāfija, digitālā druka un klasiskā glezniecība. Kopš 2007. gada sarīkojis astoņas personālizstādes un piedalījies vairāk nekā 20 grupas izstādēs Latvijā un ārzemēs. Jaunākā izstāde "Sabotāža" tika atklāta 20. janvārī galerijā "Māksla XO". 2015. gadā Klāvs Loris ieguvis Grand Prix laikmetīgās mākslas biennālē Eiropas jaunrade / JCE. Jeune creation Europeenne. Biennale d'art contemporain (Parīze, Francija).
Kaspars Zariņš: Robert, lūdzu, pastāsti par savu daiļradi un saistību ar Ameriku.
Roberts Rūrāns: Esmu ilustrators un veidoju ilustrācijas ne tikai grāmatām un žurnāliem, bet man ir prieks sadarboties arī ar dažādiem uzņēmumiem gan Latvijā, gan starptautiski. Ilustrācijām ir plašs pielietojums ne tikai drukātā formātā, bet līdz ar digitālo laikmetu arī digitālajā vidē.
Es savas ilustrācijas gleznoju, iedvesmojoties vēsturē.
Lai gan sevi nesauktu par gleznotāju, bet tā šīs ilustrācijas top – uz papīra, gleznotas ar akrila krāsu. Tad es tās pārnesu uz datora un tālāk sūtu klientam digitālo failu.
Kas ir tavi sadarbības partneri aizjūrā?
Roberts Rūrāns: Ir dažādi starptautiski zināmi uzņēmumi un arī mediji, ar kuriem esmu strādājis – "The New York Times", "The New Yorker", "Le Monde" Francijā un "Deutsche Zeitung" Vācijā, bet ir arī uzņēmumi, kas ir izrādījuši vēlmi sadarboties, un es ar prieku esmu atsaucies.
Klāv, kāda ir tava starptautiskā pieredze?
Klāvs Loris: Es noteikti uzskatu sevi par gleznotāju, lai gan darbojos arī citās vizuālās jomās kā dizains, fotogrāfija, ilustrācija, arī filmēšana un mūzika. Sietspiede un fototehnika – tas drīzāk ir ceļš, kā aizsākās mana eksperimentēšana ar tehnikām, jaunu paņēmienu atrašana. Es strādāju lielformātos, kas noteikti ir mana kaislība. Pēdējā laikā daudz izmantoju tekstilpigmentus no padomju laika tekstila rūpnīcām, kas bija domāti audumu batikošanai un krāsošanai, un tos izmantoju kā pamatu gleznas sākumam. Esmu sev atklājis visādas industriālās lakas, kas labi darbojas ar šiem pigmentiem un tos skaisti izpludina, veido neparedzamas faktūras. Tā ir mana šī brīža tehnika, ar kuru strādāju, kuru miksēju kopā ar klasisko glezniecību, abstrakcijām, arī ar akrila krāsām, baloniņu krāsām, vārdu sakot, – visu, kas atstāj pēdas uz audekla.
Tas ir ļoti lēns process, teiksim, pie trīsmetrīgas lielformāta gleznas es parasti strādāju vismaz mēnesi.
Daudz no laika aizņem materiāla nožūšana, lai varētu turpināt ar jauniem slāņiem.
Mēnesis, manuprāt, ir mazākais, kas vajadzīgs mākslas darba radīšanai. Svarīgs ir laiks, jo tu uzreiz vēl nesaproti, ko esi uztaisījis.
Klāvs Loris: Tā arī ir –
lielāko darbnīcā pavadīto laiku es vienkārši sēžu un skatos.
Pieskāriens uz audekla ir īss, un tu diezgan konkrēti zini, ko gribi izdarīt, bet pirms tam tas viss ir jāizcep savā galvā.
Tāpēc arī fotogrāfijās Marku Rotko mēs lielākoties redzam sēžam. Tā arī bijis – viņš licis daudzus slāņus, bet ļoti lēni. Viņš pārsvarā ir skatījies. Bet darbam arī jāļauj pašam nobriest. Mani interesē mūžīgais jautājums – kas ir māksla? Cilvēki no malas bieži vaicā – ar ko tad tie mākslinieki nodarbojas? Ja tā padomā – mēs ņemam krāsu vai zīmuli un radām no nezināmā, no saviem smadzeņu apcirkņiem, no pasaules un liekam to uz audekla, lai radītu kaut kādu stāstu. Kas jums ir svarīgāks – stāsts vai forma?
Roberts Rūrāns: Šis ir labs, liels jautājums. Atbildot uz pēdējo – man kādu laiku svarīgāka bijusi forma, bet pēdējā laikā sāku arvien vairāk domāt par stāstu kā primāro, kuru formai nevajadzētu aizēnot. Mākslu ir grūti definēt, bet sliecos uz to skatīties kā tradicionāli cilvēki ir skatījušies uz mākslu.
Mūsdienās valda uzskats, ka jebkas ir māksla, kamēr kāds pasaka, ka tā ir māksla. Tas, kas mūsdienās bieži vien iztrūkst, ir tehniskā varēšana un meistarība.
Cik proporcionāli ir vajadzīga skola un prasme pretnostatījumā idejai?
Roberts Rūrāns: Labākais balanss laikam ir 50/50. Manā izpratnē tam ir liela nozīme – ne tikai idejām, bet arī spējai tās izpildīt. Var jau darīt kā Damjens Hērsts un citi mākslinieki un tēlnieki, kas to izdomā, izveido skici, bet citi cilvēki to visu uztaisa.
Jūsu gadījumā abi ar Klāvu atbildat par visu, ko esat radījuši. Klāv, kas, tavuprāt, ir māksla?
Klāvs Loris: Es gan gribētu atbildēt uz jautājumu – kāpēc ir māksla? Nav pat tik svarīgs pats attēls, glezna, ilustrācija vai jebkas, ko mēs saprotam ar vārdu "māksla", bet kāpēc mēs to darām. Tā drīzāk ir radīšana kā process – tu no nekā radi kaut ko.
Iespējams, pasaule, kurā mēs dzīvojam, eksistē, jo mēs neprotam pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir. Mēs visu laiku kaut ko radām, mums to vajag. Man tas process ir ļoti svarīgs. Man tā ir sevis izzināšana.
Tā ir brutāla patiesība – tu visu laiku esi ar savu darbu un runā pats ar sevi. Daudzi mākslā risina kaut kādas lietas, problēmas. Piekrītu Robertam – manuprāt, ir svarīgi, lai proporcija būtu 50/50. Noteikti nevajag aizmirst klasiskas vērtības. Man patīk skatīties, kā mākslinieki attīstās. Mākslinieki, kas bijuši ļoti moderni un laikmetīgi, pēkšņi sāk pievērsties tādām klasiskām lietām kā klusās dabas gleznošana. Kāpēc gan ne, ja tu proti saskatīt skaisto tik elementārās lietās kā uzstādījums ar vāzi. Tā ideja vienmēr būs, un idejas mūsdienās ir ļoti eklektiskas – tu savāc no visa. Mēs esam tā pārbāzti ar informāciju, ka nevari kā sūklis uzsūkt visu, kas ir bijis un no sevis to likt ārā.
Roberts Rūrāns: Klāvs minēja vārdu "skaisti". Alu zīmējumos mākslai bija mērķis – tā bija rituāla darbība, lai piesaistītu labos garus, apmierinātu viņu dievus vai ko citu, bet ar mērķi, lai labāk dzīvotu – kaut ko upurēt, lai pēc tam iegūtu vairāk.
Es neesmu utilitārists, bet ir svarīgs savienojums starp šīm divām lietām – skaistumu un funkciju. Manuprāt, mūsdienās skaistums bieži vien pazūd, jo mēs tam neredzam funkciju.
Ko jūs labprāt gribētu redzēt skatītāju attieksmē pret jūsu un citu mākslu?
Roberts Rūrāns: Man ir aktuāls šis jautājums, īpaši tādēļ, ka man bija sadarbība ar Rīgas domi saistībā ar Ziemassvētku apsveikumu, kā rezultātā sabiedrības attieksme visās tās izpausmēs bija ļoti jūtama. Man nav iebildumu, katra attieksme ir vajadzīga – gan slava, gan kritika. Mans novēlējums būtu pieiet tai lietai konstruktīvāk, ne tik emocionāli, un arī mazāk laika pavadīt internetā un vairāk īstajā dzīvē.
Klāvs Loris: Mans novēlējums būtu nebaidīties un būt atvērtiem. Viedokļa izteikšana – viss ir labi, viss kārtībā, protams. Katram ir savs viedoklis, un māksliniekam nav uzdevums nevienam izdabāt. Bet tas, ka tev ir viedoklis, uzreiz nenozīmē, ka tev tas ir jābļauj. Bet tas laikam pat ir labi – tas nozīmē, ka mākslai ir kaut kāds spēks, ja tā rada cilvēkā vēlmi izteikt viedokli, protestēt, Brektes gadījumā – apšķaidīt sienu ar krāsām. Tas liecina, ka māksla strādā.
Ko jūs kā jaunie mākslinieki novēlētu sev un latviešiem? Kas ir tas, kas sekmētu mākslas attīstību?
Klāvs Loris: Es novēlētu pie pirmajām problēmām nepadoties, jo būt par mākslinieku nav viegli, kā jebkurā profesijā. Mākslinieki jau ir atvērti – vēlēt atvērtību būtu lieki. Novēlu kārtīgi pie tā strādāt, atrast savas vērtības un saprast, ko tu dari. Man ļoti patika Roberta intervija "Arterritory" – viņš ļoti labi izstāstīja, ka ar laiku tu sāc saprast savas vērtības un pat atteikties no lietām.
Vai tikko atklātajā izstādē atkal būs trīsmetrīgi, četrmetrīgi darbi?
Klāvs Loris: Jā, izstāde atklāta 20. janvārī galerijā "Māksla XO". Tieši tā – tur ir lielformāta darbi, redzamas ļoti daudzas tehnikas. Tēmas ir ļoti personiskas, filozofiskas – sevis izzināšana, sevis parādīšana citiem.
Robert, kādas ir tavas nākotnes ieceres?
Roberts Rūrāns: Grasās notikt potenciālas sadarbības, par kurām es vēl nevaru daudz stāstīt, tad jau redzēsiet, bet izstādes tās vēl nav.
Bet varētu būt tāda ideja nākotnē, ka tu veidotu varbūt pat šovu? Varētu salikt kopā elektroniku, vizuālo attēlu, kaut kā atdzīvināt ilustrācijas?
Roberts Rūrāns: Varbūt. Es reizēm strādāju ar animatoru un tad sanāk manas ilustrācijas atdzīvināt tādā veidā. Varbūt kādreiz nākotnē, kad es vecāks. Izstādes prasa ļoti daudz laika.
